Ukraina šonedēļ atvadās no 31. jūlijā Krievijas uzbrukumā nogalinātajiem cilvēkiem. Tas bija pēdējā laika asiņainākais uzbrukums Kijivai, kurā dzīvību zaudēja 31 cilvēks. Viņu vidū Lamehovu ģimene – tētis, divus gadus vecais dēls, mamma un vēl nedzimušā māsiņa. Viņus zemes klēpī guldīja Doneckas apgabala dzimtajā Slavjanskā, kuru ģimene bija spiesta pamest, sākoties krievu okupantu iebrukumam.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Tā bija nakts uz aizvadīto ceturtdienu – krievu okupantu armija veica kārtējo slaktiņu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, uz galvaspilsētu Kijivu raidot kombinēto raķešu un iznīcinātājdronu uzbrukumu.
Tonakt vissmagāk cieta kāda daudzstāvu dzīvojamā māja, kur okupantu raidītā raķete līdz pamatiem sagrāva piecstāvu nama kāpņutelpu, zem drupām aprokot tā iedzīvotājus. Kopumā tonakt šeit tika aprauta 31 dzīvība.
Bojāgājušo vidū arī ģimene, kura 2022. gadā, krieviem sākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, devās bēgļu gaitās no savas Doneckas apgabala piefrontes pilsētas Slavjanskas. 23 gadu vecās mammas Sofijas, tēta Ņikitas un viņu mazā dēlēna dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Viņu mirstīgās atliekas glābēji atrada vien pēc divu dienu meklēšanas.
Mazajam Levam novembrī būtu palikuši vien trīs gadiņi, bet viņa māsiņa tā arī šo pasauli neieraudzīja. Mamma Sofija bija sestajā grūtniecības mēnesī. Baznīcā Slavjanskā pāris tika salaulāts, tur noritēja arī mazā Leva kristības. Tagad tuvinieki, draugi, paziņas viņus pavada pēdējā gaitā… Viņi visi guldīti Slavjanskā, dzimtā Doneckas apgabala zemē.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Meitenes mamma nespēj valdīt asaras: "Sofija, mana mīļā, kāpēc tu aizgāji, manu meitiņ! Jums visa dzīve vēl bija priekšā…"
Svjatoslavs, Sofijas tētis, kopš 2022. gada ved nodot šeit kritušos puišus vecākiem tur uz Kijivu, bet šoreiz viņam bija jābrauc uz Kijivu pakaļ saviem bērniem. Viņi visi ir dzimuši Slavjanskā.
Pilsētai un ukraiņiem šī ir kārtējā milzu traģēdija – tā saka kapelāns Andrijs Borilo, kuram šī ģimene bija labi pazīstama.
"Sākoties karam viņi aizbrauca, cerot, ka Kijivā būs droši. Bet beigās ir trieciens, milzu trieciens, kurš iznīcināja veselu kāpņutelpu, kur bija arī šīs ģimenes dzīvoklis. Daudz upuru. Un šodien, skatoties uz viņu dzimšanas gadskaitļiem, saproti, ka tie bija vēl bērni, pavisam jauni cilvēki," pauž kapelāns.
"Kāda ir krievu doma – piespiest mūs padoties. Šis viss ir ar mērķi, lai mēs padotos, lai paceltu rokas un teiktu – viss pietiek, visam ir savas robežas. Es nezinu, kur mūsu karavīri rod spēku, kur šie cilvēki rod spēku, bet ziniet – šādos brīžos kā šodien tas vieno mūs, dod vairāk spēka izturēt, iziet no šī visa vienoti kā ukraiņiem," uzsver kapelāns.
"Mūsu cilvēkos ir tikai viena doma – ja mēs tagad vienkārši pacelsim rokas, šie upuri būs bijuši velti. Mēs tik daudz jau esam atdevuši! Tik daudz mūsu cilvēku, bērnu, sievietes ir nogalinātas, tā ir sāpīga un ļoti augsta cena. Šo nogalināto cilvēku dēļ mums ir jābūt stipriem," uzsver Andrijs.
