"Kad mēs gājām šūpoties, virs galvām lidoja raķete." Ukrainas bērni TV3 stāsta par piedzīvotajām kara šausmām
Lai tētis atgriežas mājās no frontes un mēs varam dzīvot zem mierīgām debesīm – šī ir ukraiņu bērnu vienīgā vēlēšanās. TV3 Ziņu komanda viesojās vienā no Ukrainas skolām, kas par spīti karam turpina mācības klātienē un uzņem arī bērnus, kurus krievu karaspēks ir atstājis ne tikai bez skolas, bet arī bez mājām.
Novodačenskes ciems Pavlohradas apgabalā atrodas 60 kilometru attālumā no Doneckas apgabala. Šī nelielā apdzīvotā vieta ir kļuvusi par patvērumu daudzām Donbasa ģimenēm ar bērniem, kuri ir bijuši spiesti pamest savas mājas, bēgot no okupācijas.
Šī ir viena no retajām vietām, kur bērniem – neskatoties uz to,ka fronte ir mazāk kā 100 kilometru attālumā – ir iespēja mācīties klātienē.
Skolas direktore Larisa Vovčuka rāda bumbu patvertni: "Mēs tad sekojam līdzi programmā, kas ziņo uz kurieni viss lido, ballistika vai mopēdi – kā mēs to saucam."
Tikai pēc tam,kad gadu atpakaļ tika izbūvēta šī patvertne, skola vēra durvis klātienes mācībām un pēc piecu gadu pārtraukuma bērni var atkal iegūt pilnvērtīgu un labu izglītību, neskatoties uz to,ka karš ir klātesošs.
"Mūsu skolā mācās 170 bērni, lieliski bērni, kurus mēs ļoti mīlam. Šajā smagajā laikā mums ir iespēja mācīties klātienē. Mūsu skolā mācās bērni arī no piefrontes pilsētām, mums ir daudz bērnu no Doneckas apgabala. Šiem bērniem ir nepieciešama īpaša uzmanība, jo viņiem ir sagrauta psihe, līdz ar to mēs cenšamies būt ne tikai skolotāji,bet arī psihologi. Bērnība mums ir tikai viena, tāpēc mēs cenšamies, lai šiem bērniem būtu pēc iespējas mazāk trauksmes," teic direktore.
Šajā klasē liela daļa bērnu ir no Donbasa vai Zaporižjas apgabala. Stāsti ir dažādi. Kāda bērna pilsēta ir okupācijā, kādam mājas triecienos iznīcinātas. Skola ir viņu miera osta, taču pašu acīm pieredzētās šausmas ir neizdzēšamas.
"Atceros, kad mēs gājām šūpoties, virs galvām lidoja raķete. Daudz ko redzējām. Te arī lidmašīnas lido, helikopteri, iznīcinātāji," stāsta Ivans.
"Gribas, lai beidzas karš un tētis var atgriezties mājās. Tētis karo. Manējais arī," teic Marija. "Es gribu, lai mana māsa atgriežas," piebilst Zlata.
Bērni vienojās dziesmā un skolotāja Vita Suslenko viņiem pēc tam vaicāja par tā brīža domām. "Bērni teica, ka dziedot šo dziesmu domāja par mierīgām debesīm. Par to, ka beigsies karš, mūsu klasē lielai daļai bērnu vecāki ir frontē. Tikai četriem bērniem abi vecāki ir mājās. Bet visiem šiem bērniem ir viena vēlēšanās, lai vecāki atgriežas mājās un mēs varētu dzīvot zem mierīgām debesīm," viņa saka.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
