Kijivas iedzīvotāji: Jaunajā gadā visi vēlamies mieru un uzvaru

Kārtējais rīts, kas visā Ukrainā iesākās ar gaisa trauksmi – arī galvaspilsētā Kijivā tā ir ikdiena. Cilvēki jau ir pieraduši, un reti kurš vairs dodas uz bumbu patvertnēm.

Lai gan dzīve šeit šķietami rit savu ierasto ritmu, sirdīs un domās katrs ir pie saviem draugiem, tuviniekiem vai paziņām frontē. Un spilgtāk par augsto cenu, ko Ukraina maksā par brīvību, var redzēt šeit pie Maidana laukuma, kur desmitiem tūkstošiem karodziņu ir katra frontē kritušā puiša vai meitenes dzīvība.

"Šis bija ļoti smags gads, tāds pats kā iepriekšējais. Man ir draugi, kur ir gājuši bojā, karodziņi ar viņu vārdiem arī ir šeit. Ir smagi to visu pieņemt, saprast, ka katru dienu, katru minūti mēs kādu zaudējam. Man arī šobrīd tuvi cilvēki ir frontē. Tas ir smagi, smagi, kad neatbild uz ziņām. Smagi ir arī tas, ka nekad nezinām, kas ar tevi būs rīt. Smagi ir pamosties no tā, ka māja dreb no sprādzieniem. Grūti, tūlīt jau divi gadi, bet īpaši, kad atnāc šeit, sirds raujas uz pusēm, tas ir neiespējami," stāsta Kijivas iedzīvotāja Karīna.

Šeit sastopam arī Svitlanu, viņa uz Kijivu atbēgusi no okupētā Hersonas apgabala kreisā krasta.

"Smagi ir visiem. Ļoti daudz mūsu jauno puišu ir gājuši bojā. Mana paziņas arī vairs nav. Ir ļoti grūti. Es pati esmu no okupētās teritorijas aizbēgusi. Puse ģimenes joprojām ir tur, puse šeit. Vajag kaut kā dzīvot. Atnācu šeit. Ir grūti, ja tevi šis karš ir skāris tik tuvu, ir smagi. Es ticu, ka mēs uzvarēsim, ne velti šie mūsu puiši ir atdevuši savas dzīvības. Bet, kad ir iespēja sazināties ar  tuviniekiem, kuri ir okupācijā, cilvēkiem sāk zust cerība atkal būt brīviem, negribas, lai tā pazūd pavisam," stāsta kara bēgle no Hersonas Svitlana.

Kijivas iedzīvotāji saka – ir ļoti sāpīgi dzirdēt spriešanu par to, ka Ukrainai jāsēžas pie sarunu galda, jo šeit daudzi zina, ko nozīmē sarunas ar Krieviju – tā ir tikai laika došana agresoram atjaunot spēkus un doties tālāk.

"Katrs ukrainis redz, cik augsta cena ir jāmaksā par brīvību, un šī cena tikai aug. Tā apziņa ļoti, ļoti sāp, un mēs visi saprotam, ka būs vēl sāpīgāk, bet citu variantu mums nav. Man ir paziņas Eiropā, kuri saka, ka vajag kaut kā citādāk to risināt, varbūt vienoties. Mūs saprot tikai bijušās Padomju Savienības valstis, kuras zina, ko nozīmē tā pasaule – nu neviens to negrib, arī mēs ne. Mums vienkārši nav citas izvēles, kā cīnīties," stāsta Kijivas iedzīvotāja Anastasija.

Gada nogales priekšvakarā svētku sajūtu šeit cilvēkos nejūt, jo visi apzinās, ka katru minūti kāds frontē iet bojā, lai viņi šeit varētu dzīvot salīdzinoši mierīgi, un miers ir tas, ko šeit visi vēlas par visu visvairāk.

"Galvenais uzvaru, bet es saprotu, ka tas nebūs tik drīz. Mums katram ir jādara daudz, lai tas notiktu ātrāk, ir jāturpina ziedot, palīdzēt mūsu karavīriem, ir jādara viss, lai arī visa valsts nauda aizietu armijai nevis, piemēram, ceļu remontiem. Par to mēs visi cīnāmies. Katram cilvēkam ir jāiegulda sevi šajā karā, jo mēs visi esam viena ģimene. Ja to nedarīsim, mēs pazaudēsim Ukrainu," neslēpj Kijivas iedzīvotāja Karīna.

Kijivas iedzīvotāja Anastasija piekrīt: "Protams, ka mieru, citu vēlēšanos nav. Nav nekādu materiālu vēlmju, nav – tikai mieru."