Krievi līdz rudens dubļu sezonai cer gūt stratēģiski nozīmīgus panākumus Donbasā

Pokrovskā pirms kara dzīvoja 60 000 cilvēku. Fronte ir vien nepilnu piecu kilometru attālumā, līdz ar to pilsēta ir krievu armijas uguns kontrolē. Okupanti uz Pokrovskas pilsētu raida kā artilēriju, tā vadāmās aviācijas bumbas, kas no zemes virsas noslauka visu, kas atrodas ap trieciena vietu.

Komandantstunda pilsētā ir spēkā 20 stundas diennaktī, slēgti veikali, aptiekas. Pilsētā nav nedz elektrības, nedz gāzes, dzeramo ūdeni palikušajiem ved brīvprātīgie. Neatkarīgi no tā cilvēki evakuācijai piekrīt gausi un šajos vājprāta apstākļos turpina savas dienas gaitas.

"Kā jau visiem cilvēkiem, protams, ka ir bail, sprāgst un sprāgst, bet turpinām strādāt, sakopt mūsu pilsētu, kad sprāgst, krītam pie zemes un strādājam tālāk," saka vietējā iedzīvotāja.

Nadežda un Oleksandrs ir no Selidoves. Pilsēta atrodas astoņu kilometru attālumā no Pokrovskas, un tur atsevišķos mikrorajonos notiek ielu kaujas. Pāris savas mājas pameta, kad fronte vēl tikai spiedās pie Selidoves, pārcēlās uz Pokrovsku, bet tagad jābēg arī no šejienes.

"Sēdēju mājās, dažreiz pasēdējām pie kāpņutelpas, bet tu redzi, kā lido droni, bail, bija bail iziet no mājām," stāsta Nadežda.

"Sākumā sprāga un sprāga, tad jau viņi pienāca tuvāk, pilsēta ir nobombardēta, viss nodedzis, cik daudz cilvēku gājuši bojā," stāsta Aleksandrs.

Līdzi abiem vien dažas privātās mantas un, pats svarīgākais – mājdzīvnieki: "Kā mēs viņus varam atstāt, tie ir mūsu bērni. Šis ir Čārlijs, bet kaķis Mirončiks visur ar mums, lai kur mēs nebrauktu, visur ņemam līdzi."

Pokrovskas kara administrācija kopā ar brīvprātīgajiem un policiju tupina cilvēku evakuāciju. Dienā no Pokrovskas tiek izvesti ap simt cilvēku.

"Ir situācijas, kad atbraucam un cilvēki vairs nav vai arī saka, ai, ziniet, mēs nekur nebrauksim. Par to ir dusmas. Mēs zem apšaudēm braucam viņus glābt, bet mums saka – vēlāk, tagad vēl negribam braukt," saka brīvprātīgais Viktors.

Vietējie līdz pēdējam turas pie savām mājām. Mums ir bijušas situācijas, kad braucam uz kārtējo evakuāciju, daļu savācam, daļa paliek, saka nebrauksim. Mēs aizbraucam, savācam citus cilvēkus, jau esam atceļā un mums pa rāciju saka ir ievainotie, kontrolpostenī savāciet, gaidām, karavīri atved un redzam, ka tie ir tie cilvēki, kas tikko atteicās no evakuācijas," stāsta Viktors.

Pokrovskai blakus esošajā Mirnohradā iebraukšana šobrīd ir laimes spēle, nekad nevari zināt – izbrauksi vai ne. Arī tur joprojām palikuši ap 4000 iedzīvotāju, evakuācija turpinās. Policija dodas pakaļ gan tiem, kurus izdodas pierunāt braukt prom, gan glābj apšaudēs ievainotos.

Evakuācija turpinās arī no drupās pārvērstās Časivjaras. Tur pēc jaunākajiem datiem palikuši ap 600 iedzīvotāju.

Smaga situācija ir arī tālāk no frontes esošajās Donbasa pilsētās, blakus Časivjarai esošā Kostjantinivka, kas atrodas 8 kilometru attālumā no ienaidnieka – no uzbrukumiem cieš katru dienu un nakti.

"Esmu pārvadātājs, tikko bijām izkrāvuši pārtiku, izbraucam uz ceļa un pēkšņi bija zibsnis, ausīs spalga skaņa, no labās puses sajutu sāpes, tādas kā pēc apdegumiem, skrēju uz tuvāko patvertni, novilku T kreklu, un puiši teica, ka ir šķembu ievainojumi," saka vietējais iedzīvotājs.

Doneckas apgabala kara administrācija aicina donbasiešus nekavēties un neatlikt evakuāciju uz pēdējo brīdi. Krievijas armija pievelk rezerves un pastiprina uzbrukumus. Militāristi saka, ka krievi darīs visu, lai līdz rudens – lietus un dubļu sezonai – gūtu stratēģiski nozīmīgus panākumus Donbasā. Prioritārie okupantu mērķi ir trīs – okupēt Časivjaru, Pokrovsku un Kurahovi – tādējādi iegūstot nozīmīgas pozīcijas tālākai virzībai uz priekšu.