Krievijas uzbrukumi regulāri skar Kijivas vēsturisko Lukjanivkas apkaimi

Pēc kārtējā Krievijas trieciena Kijivas Lukjanivkas apkaimē atkal tiek slaucītas stikla lauskas un aiznagloti izsistie logi. Taču jau pēc dažām stundām cilvēki no jauna ver vaļā veikalus, dodas uz darbu un mēģina atgriezties ierastajā dzīves ritmā.

Vēsturiskajā Lukjanivkas tirgū Aļona savu augļu un dārzeņu bodīti veidoja 11 gadu garumā. Vēl dienu pirms kārtējā uzbrukuma tur valdīja rosīga sestdienas kņada, Aļonai tā esot bijusi viena no veiksmīgākajām darba dienām. Jau nākamajā rītā tirgus, kas apkaimes iedzīvotājiem kalpojis kopš 19. gadsimta beigām, bija pārvērties izdegušu kiosku labirintā.

Aļona Lukjaneca

tirgus pārdevēja

"Mēs visi strādājām. Gan pārdevējiem, gan pircējiem bija lielisks noskaņojums. Visas tirgū aizvadītās darba dienas.. tieši šo atceros visspilgtāk, jo tā izrādījās mūsu pēdējā diena tirgū."

Aļona zaudēja gan stendu, gan visas preces, tomēr pēc dažām nedēļām atgriezās. Tagad viņa ogas, augļus un dārzeņus rūpīgi izkārto uz letes, kas no koka paletēm un brezenta uzslieta turpat līdzās tirgus drupām.

Netālu dzīvo Jūlija, kura Kijivā patvērumu atrada pēc dzimtās Mariupoles okupācijas. Jaunākā uzbrukuma laikā viņu pamodināja žilbinošs uzliesmojums, kam sekoja plīstošu stiklu šķindoņa. Paķērusi dokumentus un datoru, klēpī cieši turot izbiedēto suni Periju, Jūlija kopā ar kaimiņiem steidzās uz pazemes autostāvvietu.

Jūlija Sosnovska

vietējā iedzīvotāja

"Patiesībā nedomāju, ka šis uzbrukums kaut ko mainīs. Kijivā pašlaik nav nevienas drošas vietas. Šodien uzbruka šeit, bet rīt trieciens var skart jebkuru citu pilsētas daļu. Pārceļoties no vienas vietas uz citu, nekad nevar zināt, kura būs nākamā. Žēl, ka šodien tas skāra mūs.

Jūlijas dzīvoklim tika izsisti logi, automašīna sabojāta, taču viņa sevi uzskata par laimes krekliņā dzimušu. Stikli esot mazākais, ko šādos triecienos var zaudēt.

Lukjanivkas rajons ir kļuvis par vienu no biežāk apšaudītajām Kijivas apkaimēm. Te atrodas aizsardzības rūpniecības uzņēmums "Artem". Līdzās esošajai metro stacijai, kas kalpo arī kā bumbu patvertne, trāpīts jau vismaz astoņas reizes. Tomēr cilvēki neaizbrauc. Kāds turpina apmācīt frizierus šķembu sacaurumotā ēkā, bet vietējais teātris izrādes pārcēlis uz pagrabu.

Mihailo Miskuns

teātra režisors,

"Ja skatāmies uz citām valstīm un pēc tam uz situāciju šeit, varētu šķist, ka visai Ukrainai būtu jāsēž pagrabos, tērptai melnā un nekas nebūtu jādara. Taču mēs dzīvojam, radām, strādājam, laižam pasaulē bērnus un šeit dzimst jauna dzīvība. Tāpat kā citviet Ukrainā, arī Lukjanivka tiek atjaunota un turpina dzīvot."

Lukjanivkā vairs nejautā, vai būs nākamais trieciens, bet gan kad. Un pēc katra uzbrukuma dzīve te spītīgi sākas no jauna.