Krievu lidmašīnām lidojot virs galvas, tapusi TV3 filma "Karš Ukrainā. Dzīve nāves ēnā"

Dokumentālā filma "’Karš Ukrainā. Dzīve nāves ēnā’’ skatāma piektdien, 3. jūnijā, kanālā TV3 pulksten 20.20, kā arī Go3, TV3 Play un portālā "’tv3.lv’’.

Izjust uz savas ādas reālo karadarbību

Iepriekšējā reizē, aprīļa pirmajā pusē, Ieva un Sergejs devās apskatīt, kādu postu aiz sevis atstājis okupantu karaspēks Bučā, Borodjankā, Černihivā, Irpiņā un Kijivā. Šoreiz abi devās uz Ukrainas austrumiem, kur pašreiz notiek smagākās kaujas, jo Krievijas armija izmisīgi cenšas pilnībā sagrābt Luhanskas un Doneckas apgabalus.

Brīdī, kad TV3 Ziņu filmēšanas komanda atradās vien dažu kilometru attālumā no aktīvo cīņu frontes līnijas, vēl bija iespējams apskatīt tādas pilsētas kā Bahmuta, Lisičanska un Severodonecka. Nu vairs šīm pilsētām nav iespējams piekļūt.

Salīdzinot iepriekšējo braucienu uz Ukrainu ar šo, Ieva norāda – toreiz abi filmēja krievu okupācijas sekas, bet šoreiz atradās pavisam netālu no kaujas lauka. "’Redzējām un dzirdējām aktīvo karadarbību – sprādzienus, kā lido raķetes, lidmašīnas. Izjutām uz savas ādas reālo karadarbību, postu, kuru nes okupanti,’’ stāsta Ieva.

Šobrīd, jau atrodoties mājās un dzirdot par sīvajām cīņām, ik dienu rīts abiem iesākas ar jaunākajām ziņām par to, cik tālu uz priekšu naktī izdevies pavirzīties Krievijas karaspēkam. Tāpat Ieva un Sergejs ikdienā pārspriež – paši vēl nupat pa šīm teritorijām braukuši ar auto, tās dzīvē skatījuši savām acīm.

Lasi vēl: Lisičanska pāris dienas pirms elles. TV3 Ziņu dienesta brauciens cauri pilsētai

Tajā pašā laikā Sergejs uzsver – nav jau tā, ka kaujas Ukrainas austrumos sākušās tikai tagad. Aktīvā karadarbība tur notiek jau astoņus gadus, bet tieši šī iemesla dēļ frontes līnija ir savā ziņā aizmirsta.

"’Ir sajūta, ka lielā mērā pasaulē ir uzskats – Ukrainas austrumos karo jau astoņus gadus, ka tā ir ierasta parādība. Pagājušā gada decembrī, arī [šogad] janvārī mēs tur bijām, un karadarbība tur kaut kur pakausī ir bijusi visu laiku. Cilvēki jau bija pieraduši dzīvot kara ēnā. Taču to, ko redzējām šoreiz, protams, nevar salīdzināt [ar iepriekšējo reizi],’’ pastāsta Ieva.

Dzīvībai izšķirošas minūtes

Ja iepriekšējā reizē, runājot par piedzīvoto un redzēto Ukrainā, Sergejs un Ieva teica – bailēm tur, uz vietas, nav laika, jo ir jādara savs darbs, tad šoreiz gan baiļu sajūta bijusi klātesoša. Ieva pastāsta, ka iepriekš kaujas lidmašīnas bija redzējusi tikai militārajās mācībās, bet, tās Ukrainā redzot lidojam virs galvas, bijis bail. "’Tu nezini, ko darīt, ko viņi tagad darīs, kur atbrīvos bumbas,’’ viņa saka.

TV3 Ziņu filmēšanas komanda aptuveni 20 kilometrus no frontes līnijas, netālu no Bahmutas, fiksēja okupantu zvērības – Krievijas lidmašīna izmeta vairākas raķetes. Abi piestāja, lai nofilmēt bumbu izmešanas brīdi, kā arī degošo "’Knauf’’ rūpnīcu, kurai bija trāpījusi viena no raķetēm. Un labi, ka tā, jo netālu kāda cita raķete trāpīja dzīvojamajā mājā, kurai abiem sadursmes brīdī būtu bijis jābrauc garām.

"’Tur bija jautājums burtiski par dažām minūtēm. Ja nebūtu to darījuši [apstājušies], mēs būtu braukuši garām mājai, kur bija ietriekusies raķete. Tur varēja būt visādi,’’ atminas Ieva.

Piebraucot pie raķetes sagrautās mājas, glābēji vēl nebija ieradušies. Ieva pastāsta, ka tā brīža sajūtas nav iespējams aprakstīt, bet tās bijušas tīri cilvēcīgas. "’Tu dzirdi viņu izmisumu, ārprātīgās sāpes un kliedzienus. Visi aicina mūs nākt palīgā glābt mājā palikušos bērnus. Tu cilvēcīgi gribi skriet palīgā, bet ar prātu saproti, ka nezini, ko darīt,’’ tā brīža sajūtas apraksta Ieva.

Lai arī glābēji vēl nebija ieradušies, armijnieki reaģēja nekavējoties. Arī filmas kadros redzams, kā viņi kailām rokās un t-kreklos metas ugunī, mēģina palīdzēt, tostarp kaut ar ūdens spaiņiem apdzēst liesmas.

Savukārt emocionāli smagākais brīdis bijis, kad no okupantu raķetes sagrautās ēkas uz nestuvēm iznesa deviņgadīgu zēnu, kurš bija mēģinājis paglābties mājā esošajā bumbu patvertnē. Kā norāda Ieva, pēdējā informācija liecina, ka šajā raķetes triecienā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki, tostarp divus gadus vecs bērns un sieviete.

Latvijas ziedojumi glābj dzīvības

Runājot par to, kā izskatījusies abu "’ikdienas dzīve’’, šoreiz atšķirībā no iepriekšējā brauciena, kur Ieva un Sergejs mitinājās kādā Kijivas viesnīcā, naktsmājas viņiem palīdzēja atrast abu draugs – Ukrainas armijas kapelāns. Viņu naktsmājas bija kāda vietējā iedzīvotāja dzīvoklis. Ieva un Sergejs bija instruēti naktis labāk pārlaists koridorā, starp ēkas nesošajām sienām – ja mājai trāpīs raķete, tā būs lielāka iespēja izdzīvot.

Tāpat abi it visur pārvietojušies kopā ar kapelānu, viņa nodrošinātu apsardzi un arī automašīnu, jo TV3 Ziņu komandas auto bijis pārāk uzkrītošs – labs mērķis, lai okupanti to gribētu iznīcināt. Jebkur dodoties, kapelāns nepārtraukti sazinājies ar konkrētajā vietā esošajiem spēkiem, lai noskaidrotu, vai uz iecerēto vietu ir droši doties, vai pa konkrētajiem ceļiem drīkst pārvietoties. "’Tur viss mainās pa minūtēm,’’ saka Sergejs.

Jāpiebilst, ka kapelāns savu automašīnu dāvanā saņēmis no Latvijas. Arī šādā veidā Ieva un Sergejs pārliecinājās, cik nepieciešama un svarīga Ukrainai ir mūsu, Latvijas, palīdzība. Tam spilgts piemērs arī ir – Latvijas sūtītā bruņu veste izglāba dzīvību kapelāna dēlam. Bez vestes divas lodes būtu trāpījušas sirdī, bet vēl viena – mugurā.

Ieva šeit norāda, ka mūsos, sabiedrībā, ir jūtams pagurums no kara, ko apliecina arī ziedojumu apsīkums. Taču mums jāatceras, ka jebkāda palīdzība, arī šķietami mazākā, ir no svara un Ukrainai ļoti vajadzīga. Un ukraiņiem ir nepieciešams viss – apģērbs, apavi, maskēšanās tīkli, medikamenti, pārtika utt. "’Varbūt ikdienā var nenopirkt vienu kafiju, bet [to naudu] noziedot cilvēkiem, kuri šobrīd cīnās par savu un visas Eiropas brīvību,’’ aicina Ieva.

Lasi vēl: Palīdzība Ukrainai sāk sarukt, tomēr Austrumukrainā tā joprojām ļoti nepieciešama

Sarunas nobeigumā viņa arī aicina ikvienu saprast, ka par Ukrainas austrumos šobrīd notiekošo mēs nedrīkstam domāt – "’karš tur notiek jau astoņus gadus, viņi pie tā ir pieraduši.’’ Ja krievu karaspēkam izdosies okupēt šīs teritorijas, mēs tajās, visticamāk, pēc tam varēsim redzēt to pašu, ko redzējām Bučā, Irpiņā, Borodjankā. Proti, izvarošanas, kara noziegumus. Ukrainas austrumu pilsētās joprojām atrodas desmitiem tūkstoši cilvēku, tostarp bērni. Un mēs nemaz nespējam aptvert, cik patiesībā lieli ir civiliedzīvotāju upuri.