Lai nebūtu jāriskē ar dzīvību: Kara tehnoloģijas maina arī sapieru darbu Ukrainas frontē
Lai gan droni ir ļoti mainījuši mūsdienu karu, frontē plaši tiek pielietotas arī metodes, kas karadarbībā tikušas izmantotas jau izsenis. Proti, gan kājnieku, gan prettanku mīnas joprojām ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā apturēt pretinieka virzību. Taču to izvietošana ir ārkārtīgi bīstama. Agrāk sapieriem bija jāiet mīnu laukā pašiem. Mūsdienu tehnoloģijas šo darbu ļauj veikt attālināti.
Esam pie Ukrainas bruņoto spēku 56. Mariupoles motorizētās kājnieku brigādes sapieriem. Šajos dziļi pazemē ieraktajos konteineros ir vesela ražotne.
"Ar ko tieši mēs nodarbojamies? Mēs no nulles paši ražojam lādiņus distancētai mīnēšanai un kāpēc, lai mūsu puišiem nebūtu ar kājām jāiet, jāriskē ar dzīvību, lai mīnētu teritorijas okupantu apturēšanai. To mēs mūsdienās varam izdarīt sēžot desmitiem kilometru attālumā no kaujas saskarsmes līnijas."
Tālāk jau redzams gala produkts — mīnas ar šķembām un citi līdzekļi, kuru uzdevums ir ierobežot pretinieka pārvietošanos.
"Šeit jau jūs redzat gala produktu mīnas ar šķembām, šis ir pats pieprasītākais un efektīvākais līdzeklis, lai apturētu ienaidnieka kustību uz priekšu. Šīs ir kājnieku mīnas," stāsta Viktors.
"2026. gads mēs esam pārgājuši jau no radio vadāmajiem droniem uz droniem, kuri darbojas ar starlinkiem, mēs tos pārveidojam, pārprogrammējām un būtībā šis drons var veikt savus uzdevumus no jebkuras vietas pasaulē. Šodien mīnēšana notiek no 50-60 kilometru attāluma. Cilvēki sēž pagrabā, drošībā, tālu no frontes un veic vēl efektīvāku darbu kā agrāk, dodoties ar kājām."
Sapieriem drošība vienmēr ir bijusi relatīvs jēdziens. Taču tehnoloģijas ļauj šo attālumu palielināt — no dažiem soļiem līdz desmitiem kilometru. Un karavīri saka — jo tālāk no mīnas atrodas cilvēks, kurš to izvieto, jo lielāka iespēja, ka viņš nākamajā dienā varēs turpināt savu darbu.
"Iet un iet, masām nu mēs to redzot pieliekam pūles un ražojam vēl vairāk mīnas, priekš viņiem pietiks, metālu nav žēl," stāsta Viktors.
Daudzi šīs brigādes karavīri nāk no teritorijām, kuras Krievija ir okupējusi vai mēģina okupēt. Maskava Donbasa frontē vien sakoncentrējusi vairāk nekā 260 000 lielu karaspēku.
"Esmu šeit no 2014. gada, es pats esmu no Luhanskas apgabala," stāsta Viktors, kura dzimtā pilsēta ir krievu okupācijā jau no 2023. gada.
"Ne jau viens es te esmu no Luhanskas, daudzi puiši mums ir no Doneckas apgabala, Zaporižjas, Hersonas, bet visiem ir viens mērķis, mums ir mērķis aizsargāties. Jā, mēs iznīcinām ienaidnieku, bet mēs aizsargājam savas mājas, savu zemi, te nevienu nevajag motivēt, visi zina, kāpēc ir šeit."
Visi šeit strādā kā pulksteņa mehānisms, katrs zina savu uzdevumu un to, kā labā darbs tiek veikts. Arī Vasils, kurš 2024. gadā pie Časivjaras zaudēja kāju. Vairāk nekā gads pagāja slimnīcā un rehabilitācijā. Tagad viņš pārvietojas ar protēzi, taču dienestu nav pametis.
"Ukrainas Bruņotajos spēkos es dienēju jau 12. gadus, esmu no Mariupoles, tur arī 2022. gadā satiku krievu karaspēku. Kā katrs tēvs, vīrs, Ukrainas pilsonis turpināju aizstāvēt savu pilsētu, savu valsti. Jā, es pēc ievainojuma varēju atvaļināties no armijas, bet ko gaidīt kaut kur aizmugurē, kad atnāks atkal pie manas ģimenes? Es no 2014. gada esmu daudz redzējis, kā krievi izturas pret mūsu cilvēkiem, sievietēm, bērniem. Mums nav izvēles – vai nu mēs viņus apturēsim šeit Doneckas apgabalā, vai viņi ies tālāk. Karš sākās Donbasā un tam te arī ir jābeidzas."
"Krievijas Federācija neprot karot pret armiju, viņi karo ar mierīgajiem iedzīvotājiem, nogalina mūsu sievietes un bērnus katru dienu, katru nakti. Viņi raida triecienus pārsvarā naktīs, kad cilvēki savās mājās guļ. To nekā citādi nenosauksi kā terorisms. Un tas ir jāaptur, tāpēc mēs esam šeit," saka Vasils.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
