Lai arī daudzi visā pasaulē jūt līdzi norisēm Ukrainā, līdzpārdzīvojums tās tautiešos, kas kāda iemesla dēļ neatrodas savā dzimtenē, ir neizmērojams. Duci ukraiņu zinātnieku, kas pēc 13 aizvadītiem mēnešiem zinātniskajā ekspedīcijā Vernadska bāzē, Antarktīdā, februāra beigās posās mājup, saņemtās ziņas par mājās notiekošo radīja milzu bezspēcības sajūtu.
Nelielais ēku komplekss ir Ukrainas pētījumu bāze, kas atrodas aptuveni 500 kilometru attālumā no Dienvidamerikas. Izpētes bāzi 1947. gadā izveidoja Apvienotā Karaliste, un tās īpašumtiesības 1996. gadā tika nodotas Ukrainai par simbolisku samaksu. Šeit ierodas Ukrainas zinātnieku komandas, lai veiktu pētījumus. Tās viena otru parasti nomaina ik pēc 11 mēnešiem.
Šī gada februārī, īsi pirms 12 ukraiņu zinātnieki bija iecerējuši atgriezties mājās, Krievija iebruka viņu dzimtenē. Krievijas armijas uzsāktais karš Ukrainā uz laiku atlika viņu atgriešanos, taču 11. aprīlī zinātnieki beidzot sēdās kuģī un šobrīd ir atceļā uz mājām. Tiesa, viņi nav pārliecināti, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto galamērķi.
Zinātnieki par Krievijas invāziju uzzināja savā izpētes stacijā – vairāk nekā 14 000 kilometru attālumā no Ukrainas. Atrodoties tik tālu no mājām un vērojot notikumu attīstību no malas, viņi izjuta milzu bezspēcību.
Vadims Tkačenko
ukraiņu zinātnieks
Informācija par raķešu triecieniem un citām pilsētām mūs šokēja. Nav iespējams aprakstīt bezpalīdzības sajūtu šajā situācijā. Mēs visi pirmo kara nedēļu pavadīja bezmiegā un nepārtraukti sazinājāmies ar savām ģimenēm un mūsu draugiem. Darbs stacijā bija gandrīz paralizēts. Dažu cilvēku pilsētās apšaudes sākās jau pirmajās kara stundās. Dažu cilvēku pilsētas tika okupētas, un mūsu ģimenes bija apdraudētas.
Ukraiņu komandā ir arī pavārs un ārsts, kuri par zinātniekiem rūpējas.
"’Mēs visi izjutām tādu emociju sajaukumu kā dusmas, izmisums, bezpalīdzība un vilšanās,’’ saka ekspedīcijas ārsts Andrijs Hitrijs. Viņš vēlas kaut varētu pats atrasties savā dzimtenē, lai palīdzētu aprūpēt ievainotos civiliedzīvotājus un karavīrus.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Izpētes bāze piekļuvi internetam iegūst ar satelīta palīdzību – internets ir diezgan lēns un dažreiz, kad uz satelītantenas uzkrīt pārāk daudz sniega, tas pārstāj darboties pavisam. Taču ar to pietiek, lai pētnieki varētu regulāri sazināties ar savām ģimenēm un draugiem.
Vairāk nekā mēnesi ilgajā karā, vērojot visu no milzu attāluma, ukraiņu zinātnieki ir gājuši cauri plašai emociju gammai.
"’Esmu samierinājies ar to, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda pati. Šķiet, ka karš nebeigsies ātri. Domāju, ka karš ilgs vairāk nekā gadu un beigās mūsu spēki vairs nebūs spējīgi atgriezties okupētajās teritorijās,’’ pauž Tkačenko.
Zinātniekiem, atrodoties tik tālu no dzimtenes, ir sirdi plosoši saņemt ziņas no Ukrainas un viņu ģimenēm.
"’Mana tauta karo ar ļoti vardarbību, nežēlīgu ienaidnieku, kurš nepazīst žēlastību un kuram ir liela armija. Armija, kas atklāj uguni uz civiliedzīvotājiem un mūsu bērniem,’’ stāsta Tkačenko.
Pirmā kara nedēļa zinātnieku komandai bijusi visgrūtākā – tās laikā par miegu nebija ne runas.
10. aprīlī Verdanska bāzē ieradās nākamā komanda, lai aizstātu savus kolēģus. Un šobrīd 12 zinātnieku komanda ar kuģi ir ceļā uz Ukrainu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"’Es esmu pārliecināts par Ukrainas uzvaru šajā karā. Esmu pārliecināts, ka ļaunums, kas ir Krievija, tiks uzvarēts. Slava Ukrainai!’’ optimistisks ir Tkačenko.
