"Mēs krievus negaidām, mums viņus nevajag!" Donbasa iedzīvotāji zem okupantu karoga dzīvot nevēlas

Doneckas apgabals ir visas Ukrainas aizsargvalnis un cīņa par šo reģionu notiek jau no 2014. gada, kad Maskava pirmo reizi iebruka Ukrainas teritorijā. Tagad krievi uz šī reģiona sagrābšanu koncentrē maksimālus spēkus. Pavasara-vasaras ofensīvas laikā Doneckas apgabalā krievu armija centīsies ieņemt Kostjantinivku, Slovjansku un Kramatorsku. Okupanti cenšas izlauzties cauri tā sauktajai Ukrainas aizsardzības "cietokšņu joslai"

Donbasa lielo pilsētu – Družkivkas, Slovjanskas, Kramatorskas un citu šī reģiona apzīvoto vietu iedzīvotāji arvien skaudrāk izjūt krievu armijas zābaku tuvošanos viņu pilsētām – aviācijas bumbu, dronu, raķešu, artilērijas triecieni kļūst arvien intensīvāki.

Ukrainas kontrolētajās Doneckas apgabala pilsētās joprojām dzīvo vairāk nekā 170 000 iedzīvotāju, taču no pilsētu rajoniem, kas atrodas tuvāk frontes līnijai, sākta piespiedu evakuācija ģimenēm ar bērniem. Piemēram, Kramatorskas pilsētā jau mikrorajonos, kas atrodas tuvāk frontes līnijai, izvietotas brīdinājuma zīmes, jo šeit brīvi lido FPV iznīcinātājdroni.

No visvairāk apšaudītajiem rajoniem arvien vairāk cilvēku tomēr pieņem lēmumu evakuēties. Šeit paliek pārsvarā seniori, kuriem ir tikai viena atbilde uz jautājumu.

Vaicāta, vai negrasās prom, Kramatorskas iedzīvotāja Oksana saka: "Kur braukt, kur ar manu veselību, vecums, cukura diabēts, spiediens… (TV3: Jūs taču redzat, kas te notiek?) Redzu, bet man nav pie kā braukt."

Cita Kramatorskas iedzīvotāja Olha norāda: "Manā kāpņu telpā vairs tikai pieci cilvēki esam palikuši. Vēl vieni kaimiņi nupat aizbrauca, trīs dienas atpakaļ. Tur bija ģimene ar bērniem. Teica, ka brauks kaut kur uz ārzemēm, bet viņi vēl jauni. Kur mums vecajiem? Bērnu šeit maz ir palicis, visi gandrīz no mūsu rajona jau ir evakuējušies."

Pārvietoties šeit kļūst ar katru dienu arvien bīstamāk. Dronu dēļ pirmās personas redzamības, jeb tā sauktie krievu FPV droni spieto virs pilsētas un savus mērķus nešķiro.

Jautāta par plāniem attiecībā uz evakuāciju, Kramatorskas iedzīvotāja Tatjana saka: "Pagaidām nē, vajag? (TV3: Vajag domāt, kamēr vēl ir iespēja plus mīnus droši jūs izvest.) Bet kur braukt? (TV3: Radinieku jums nav?) Nē, tikai Slovjanskā, bet tur situācija tāda pati. Esmu viena, vīru apglabāju, dēlu apglabāju un tā te skraidu pie savas slimās draudzenes, kura arī ir viena. cenšos palīdzet."

Tatjana turpina: "Bail meitiņ, šausmīgi bail, bet esam nolēmuši normirt savās mājas. (TV3: Droni jau lido…) Un kā vēl, lūk, es tajā mājā dzīvoju. Divas dienas atpakaļ atlidoja divi īsā laikā. Viens uz pikapu mērķēja, bet otrs lidoja tieši gar maniem logiem ar visu lādiņu, apgriezās un nokrita uz ielas. Viss ir slikti, naktīs neguli, sprāgst, lido… Nepārtraukts terors."

Runāt par  iespējamo Donabsa krišanu okupācijā, TV3 Ziņu sastaptie donbasieši negrib dzirdēt. Un mājas, kurās nodzīvota visa dzīve – pamest ir ļoti grūti.

Tatjana uzsver: "Mēs visi turamies pie savām mājām. Mēs neesam krievu gaidītāji. Jā, es runāju krievu valodā, bet mēs krievus negaidām, mums viņus nevajag. Nekas nav labāks par mūsu dzimtajām mājām dzimtajā Ukrainas Donbasā. Ko viņi domā, ka mums labāk būs, ja viņi atnāks? Nekad dzīvē. Mūs jau tagad viņi par bomžiem grib pataisīt. Tā tas ir. Ir šausmīgi bail. Guli un domā, atlidos vai nē, tās ir neaprakstāmas bailes, meitiņ. (Tv3: Sargājiet sevi!) Jūs, meitiņ, sevi sargājiet. Mēs jau esam veci, bet vienalga gribētos nodzīvot un dabīgā nāvē nomirt, nevis no šī krievu ārprāta."

Centienos pasargāt loģistikas, evakuācijas ceļus un šeit palikušos iedzīvotājus – pilsētu pēc pilsētas ieskauj zvejas tīkli. Tas ir veids, kā šejienieši cīnās pret krievu droniem. Bet cilvēki cenšas izdzīvot – šeit vēl strādā veikali, pasta nodaļas, kafejnīcas. Tāpēc šeit dzīvojošos ukraiņus bieži mēdz dēvēt par Ukrainas tautas nesalaužamības simbolu.

Slovjanskas pilsēta no frontes līnijas atrodas vien 13 kilometru attālumā un krievu okupantu karaspēks uz pilsētu spiežas kopumā no trim flangiem. Neskatoties uz frontes tuvumu un nepārtrauktajām apšaudēm, šeit joprojām dzīvo ap 50 000 civiliedzīvotāju. Slovjanska mainās pa dienām. Tiek demontētas trolejbusu līnijas un pilsēta pamazām tiek ietērpta pretdronu tīklos.

Doneckas apgabala kara administrācija ziņo, ka marta mēnesī vien okupantu karaspēks uz Doneckas apgabala piefrontes pilsētām nometis vairāk nekā 300 vadāmās aviācijas bumbas. Pilsētas skati mainās, terors šeit neapstājas ne dienā, ne naktī. Aizvadītajā mēnesī krievi šeit nogalinājuši vismaz 13 cilvēkus, bet ievainoti vēl 28 civiliedzīvotāji.

Jautāta par evakuāciju, vietējā iedzīvotāja Valērija atbild: "Pagaidām nezinu. (TV3: Redzat šeit jau droni lido…) Jā, zinām un redzam, bet kur braukt? Kur ar kruķi, redze man vairs nav, kur man braukt?"

Valērijas kundze saka, ka seko līdzi notikumiem arī diplomātiskajā frontē un visvairāk sāp par pasaules vienaldzību un to, ka kāds cits vēlas izlemt Ukrainas cilvēku nākotni un dzimto Donbasa reģionu.

"Putins ir sajucis prātā un tas otrs Amerikā, kurš uzmeties par "miera balodi" arī nav labāks. Ziniet, lai mani nosit, bet paskatieties… Tramps saka, ka izbeigšot karu… Kāds viņš miera nesējs, ja piever acis uz to, ka krievi pat mūsu dzemdību namus bombardē. Viņiem pat mazi bērni neko nenozīmē un kā izbraukt? Kā? Ja krievi pat humānās palīdzības, evakuācijas mašīnas un vilcienu vagonus apšauda. Kā pasaule uz to var noskatīties? Viņi dara visu, lai ukraiņus iznīcinātu kā nāciju," vērš uzmanību Valērija.