"Mēs nekad nebijām brāļi un māsas. Mēs neesam vienādi," ukraiņu dziedātājs par attiecībām ar Krieviju

Tagad viņš raksta mūziku ukraiņu un angļu valodā un saka, ka, iespējams, drīz sniegs arī solokoncertu Latvijā. Šajās dienās viņš piedalījās Laimas Vaikules rīkotajā festivālā, un īsi pirms tā TV3 raidījumam "900 sekundes" bija iespēja ar viņu parunāt par to, cik spēcīgs ierocis karā ir mūzika.

Prieks šajā rītā redzēt tevi pie mums studijā pirmo reizi. Šī gan nav tava pirmā reize Latvijā – esi piedalījies arī dažādos Ukrainas atbalsta koncertos mūsu valstī. Kādas ir sajūtas, ierodoties Rīgā?

Es mīlu Rīgu, ja godīgi. Katru reizi, kad lidmašīna atlido, vienmēr jūtos kā mājās. Tagad tā atceroties – viens no maniem pirmajiem starptautiskajiem šoviem notika tieši kādā naktsklubā Rīgā! Atceros tā, it kā tas bija vakar.

Tu arī izjūti to atbalstu šeit?

Noteikti. Jo īpaši gribu pateikt lielu paldies Laimai Vaikulei. Pie viņas vienmēr visi sanāk kopā, un viņa turpina atgādināt, ka karš nav beidzies, un mēs joprojām turpinām cīnīties par mūsu brīvību. Mēs vienmēr esam jutuši atbalstu no Latvijas.

Šeit pie mums neskan sirēnas, šāvieni un sprādzieni, Paldies dievam. Bet mēs zinām, kas notiek tavā dzimtenē. Tu pats piedzimi Hersonā. Kāda situācija šobrīd ir tur?

Tā ir gana sarežģīta. Ja godīgi, katru reizi, kas ziņās piemin Hersonu, es vienmēr jūtu sāpes sirdī. Lielākā daļa manu draugu un radinieku pameta pilsētu. Es arī savu mammu pārvedu uz citu pilsētu. Man ir dažas paziņas, kas tur palikuši. Un, kad mēs runājam pa telefonu, viņi vienmēr saka, cik grūta ir situācija. Nepārtraukti viņi ir pakļauti uzbrukumiem, daudzas vietas ir iznīcinātas. Kad karš beigsies, man personīgi ir bail atgriezties Hersonā un neatpazīt manu pilsētu.

Arvien vairāk ukraiņu ir gatavi atdot daļu teritoriju apmaiņā pret kara izbeigšanu. Aptaujās šāds viedoklis pieaudzis no 12 līdz 32%. Kāds ir tavs viedoklis, ņemot vērā, ka Hersona arī atradās Krievijas okupācijā. Vai tu varētu iedomāties to atdot, necīnīties par to?

Es nevaru iedomāties, ka mēs varētu atdot Hersonu vai kādas citas teritorijas. Zini, situācija ir daudz sarežģītāka, nekā liekas. Mēs zinām Krieviju – viņi nekad neapstāsies. Viņi var iesaldēt konfliktu, taču tajā laikā viņi atjaunos spēkus, un ticiet man, viņi atgriezīsies. Noteikti. 100%. Viņi neapstāsies, kamēr nedabūs visu Ukrainu. Tāpēc situācija ir ļoti sarežģīta. Pat ja kādi cilvēki ir gatavi atdot mūsu teritorijas, mēs nezinām, ko tas dos.

Kad sākās karš un radās sapratne par to, kas noticis, daudzi uzreiz sāka domāt – kā konkrēti es varu palīdzēt. Par taviem koncertiem un palīdzību caur tiem mēs parunāsim pēc brīža. Kas bija tas, ko tu darīji, karam sākoties?

Pašā sākumā es biju nobijies. Man bija šoks. Piedzīvoju pilnu emociju spektru. Es aizbraucu uz Ukrainas rietumiem un mēneša laikā mēģināju saprast, ko darīt. Es centos uzrunāt savus kādreiz mīļus fanus Krievijā – lai stāstītu, kas notiek, lai lūgtu viņu palīdzību, lai iedvesmotu viņus sanākt kopā, stāties pretī un izbeigt šo karu. Bet tad es saprotu, ka tas neko nedod. Un tad es atgriezos Kijivā un sāku domāt vēl veidus, kā varu palīdzēt. Es atradu bataljonu, kas atradās Kijivā, pierakstījos uz to. Izgāju militārās apmācības, bet ātri sapratu, ka es fiziski un emocionāli neesmu gatavs nogalināt cilvēkus. Rezultātā kļuvu atbildīgs par ziedojumu vākšanu mūsu karavīriem, lai varam iegādāties nepieciešamu ekipējumu, ieročus un visu citu, kas vajadzīgs.

Kā šis militārās mācības ietekmēja tevi, tavu personību?

Es redzēju pilnīgi citu dzīves pusi. Tajā laikā vispār nedomāju par mūziku, jo neviens nezināja, kas vispār notiks tālāk. Es vienā brīdī vispār padomāju, ka mana dzīve ir beigusies. Šis apmācības man daudz ko iemācīja. Es redzēju, cik drosmīgi un spēcīgi mēdz būt cilvēki. Redzēju ukraiņu tautas vienotību. Jā. Spēku un piederību.

Tu esi viens no populārākajiem dziedātājiem Ukrainā. Taču nav noslēpums, ka pirms kara tu arī biji ļoti populārs Krievijā – tur saņēmi vairākas balvas, ierakstīji duetus ar Krievijas kolēģiem. Vai tev bija grūti saraut tās saiknes, un kā un kurā brīdī tu to izdarīji?

Ja godīgi, tas nebija grūti. Jo es ticu taisnībai. Un esmu godīgs pret sevi. Es labāk pazaudēšu auditoriju, nekā melošu sev un cilvēkiem. Sākumā, kā es teicu, biju sociāli aktīvs un runāju ar savu auditoriju un jautāju pēc palīdzības. Bet atbalsta vietā es saskaros ar naidu, ļauniem komentāriem, jo īpaši no saviem kolēģiem. Tas mani pamudināja mainīt savus uzskatus. Un es nolēmu izbeigt jebkādas attiecības ar šo valsti. Es lauzu visus līgumus, mana mūzika vairs nebija pieejama straumēšanas platformās Krievijā. Un es sajūtu, ka mēs nekad nebijām brāļi un māsas. Mēs neesam vienādi. Mēs esam divas pilnīgi dažādas tautas un mums jāiet dažādi ceļi.

Tu atteicies no dziedāšanas krievu valodā. Tagad arī tavi vecie hiti pārtulkoti ukraiņu vai angļu valodā. Kāpēc tev tas bija svarīgi? Daži saka – tā ir tikai valoda!

Tā nav tikai valoda. Pirmkārt, tā ir nacionālā identitāte. Un ziniet, kad karš sācies, es iedziļinājos vēsturē un sapratu, ka Krievija, jau kopš Ukraina kļuva neatkarīga, visu laiku centās uzspiest šo domu, ka, ja tu runā krievu valodā, tu esi izglītotāks; ja ukraiņu – tu esi cilvēks no laukiem un tā pret tevi visi arī attieksies. Bet, ja godīgi, es nerunāju ukrainiski, kad es augu. Man šī Krievijas uzspiestā doma bija apkārt visu laiku, un es tai piekritu diemžēl. Tagad arvien vairāk savu dziesmu es rakstu ukraiņu valodā, un sapratu, ka mūsu valoda ir ļoti skaista. Tajā ir vairāk skaistu vārdu nekā krievu valodā. Tā ir melodiskāka, emocionālāka. Tāpēc valoda pavisam noteikti ir identitāte un par to ir svarīgi cīnīties. Un tas ir tas, kas mums atšķir no citiem.

Man īpaši gribas tev pajautāt par vienu konkrētu dziesmu – "Bude vesna". Tā ir dziesma, kas tapa, karam sākoties, un ir tiešām tāda, kas rauj sirdi ārā. Savā "Youtube" kanālā, publicējot šis dziesmas video, tu raksti: "Mēs esam ļoti talantīga nācija, un katram ukrainim ir savs slepenais ierocis. Mans – tā ir mūzika." Kā tu raksturotu – kāds ierocis ir mūzika un kā tu to izmanto?

Ziniet, mūzika ietekmē cilvēkus dažādās situācijās un emocionālajos stāvokļos – skumjās, laimē. Tā var vienot cilvēkus. Ko es pamanīju kara sākumā, kad es uzrakstīju šo konkrēto dziesmu… Man vispār nebija iedvesmas, jo es biju emocionāli sagrauts. Bet šie vārdi bija man galva, un es to sajūtu kā saikni ar debesīm, kas sūta man šos vārdus. Es tos pierakstīju un tajā brīdī sapratu, ka šiem vārdiem ir jābūt dziesmā. Guvu iedvesmu no ukraiņiem, kas sanākuši kopā, lai cīnītos pret Krieviju. Šī dziesma ātri kļuva par kara himnu, es teiktu, kas daudziem cilvēkiem palīdzēja emocionāli – būt motivētiem, ticēt mūsu uzvarai.

Pie kā tu šobrīd strādā muzikālajā ziņā?

Pašlaik es strādāju pie jaunās mūzikas ukraiņu valodā, kā arī angļu valodā, jo ir daudz fanu, kas diemžēl nezina ukraiņu valodu. Es cenšos tulkot savu dvēseli un manas spējas rakstīt ukraiņu stāstus angļu valodā. Redzēsim, kas sanāks. Varbūt jau pavisam drīz uzstāšanos šeit ar solokoncertu ukraiņu un angļu valodā.

Tu vienmēr esi šeit gaidīts. Šobrīd mēs tuvojamies kara 900. dienai. Ko pa šo laiku tu esi sapratis par ukraiņu tautu?

Es tik ļoti esmu lepns būt ukrainim. Es mīlu katru cilvēku, kas šobrīd ir un palika Ukrainā. Šis karš man iemācīja daudz. Pirmkārt, nemelo sev un esi godīgs pret sevi pašu. Novērtē pat vismazākās lietas, savus draugus, ģimeni – tas ir pats svarīgākais. Manas vērtības mainījušās. Es esmu pilnīgi cits cilvēks nekā tas puisis līdz 2022. gadam.

Esi domājis par to, ko darīsi dienā, kad Ukraina uzvarēs šo karu?

Es domāju, ka, visticamāk, došos uz savu dzimto pilsētu un uztaisīšu bezmaksas koncertu visai pilsētai galvenajā laukumā. Vienkārši, lai mēs visi varam sanākt kopā un atzīmēt uzvaru.

Un mūsu noslēdzošais jautājums – Ko tu šodien gribētu pateikt Latvijas cilvēkiem?

Pirmkārt, es vēlos pateikties par jūsu atbalstu, mēs to jūtam Ukrainā. Paldies arī par emocionālo atbalstu. Paldies, ka ticat mums un nepametat mūs.