Brīdinām, ka rakstam pievienotajā video ir redzami kadri, kas nav domāti bērnu acīm.
Apstākļi, kādos dzīvo abi Latvijas mikroķirurgi Kijevā, ir ļoti pieticīgi. Slimnīcu viņi neatstāj. Sadzīve notiek 50 metru garā gaitenī, kur gan guļ, gan paēd, gan nepārtraukti operē.
"Lielākā daļa neiziet no teritorijas ārā. Ir bunkura sajūta, strādājam tikai telpās, logi aizlīmēti ar tumšo plēvi, un maisi pielikti priekšā pie logiem."
"Šo darbu cenšas līdz plkst. 16. organizēt un izoperēt, visu izpucē, notīra, lai ir kopējā mehāniskā tīrība, jo individuāli sterilitāti ir grūti nodrošināt. Iztīra, bet pēc stundas atkal ieved piecus. Hopā! Iet uz zāli un šancē! Ieved plkst. 03 naktī, iet un strādā!" stāsta Latvijas mikroķirurgs Kijevā.
Jāoperē kara apstākļos. Medikamenti pietiekot, jo piegādes Kijevai nav pārtrūkušas, bet par sterilitāti, pie kādas pierasts normālos apstākļos, šeit jāaizmirst. Arī mērķis ir piezemētāks – vispirms glābt dzīvību. Tikai pēc tam, ja izdodas, arī roku vai kāju. Infekciju risks ir augsts, bet darīšana šeit ir ar veselīgiem, jauniem, sportiskiem puišiem, un tas palīdz, saka ārsti.
"Darbojas milzīgs cilvēka miesas blenderis. Un šis blendera produkts tiek vests ar autobusiem divos virzienos. Daļu apārstē un aizsūta citur, daļu – uz māju, kur uzglabā mirušu cilvēku. Tas ir jāredz, lai spētu to aptvert. Šis blenderis darbojas nepārtraukti. Operācijas notiek uz trim galdiem paralēli, kur strādā 1-2-3 brigādes ar katru pacientu, kur sterilitāte ir… jebkura virsmāsa sajuktu prātā! Tā tiek ievērota kā pārtikas tirdzniecībā, virtuves līmeņa sterilizācija, kas tāda ir, citādi nevar, citādi neizlaistu cauri tos pacientus"
"Ja Latvijā vai jebkur citur pasaulē pieskaraties ar sterilu cimdu pie durvīm, momentā atskan virsmāsas kliedziens, Tev nomaina cimdus un halātu, bet šeit tas ir normāli, citādi darbu nevarētu izdarīt," stāsta Latvijas mikroķirurgs Kijevā.
Traumas ir šaušalīgas. Ārstiem jācīnās pret to, ko tehnoloģijas un militārā attīstība pēdējā gadsimta laikā ir panākusi. Un armijai ir prasmes apturēt asiņošanu, lai cilvēks nenomirst turpat kaujas laukā, iekraut mašīnā un atvest līdz slimnīcai. Grūtākais paliek uz ārstiem.
"Ja nebūtu reģionālās anestēzijas, visticamāk, ļoti liela daļa kļūtu narkotiku atkarīgi, kas ir vēsturiski viena no problēmām kara laika medicīnā – ļoti liels morfija patēriņš," saka Malzubris.
"Ja bruņinieks var iedurt, nocirst, šeit ir triecienšautene, kas pussekundes laikā ielaiž trīs līdz četras lodes, un katra atstāj milzīgu caurumu. To var izdarīt jebkurš, kurš var pacelt divu kilogramu smagu priekšmetu. Nav jātrenējas 20 gadus kā trenējās bruņinieki," saka Libermanis.
Latvijā nav militārās medicīnas. Par to pirms četriem gadiem ieminējās toreizējā ministre Anda Čakša. Abi mikroķirurgi uzskata – šis ir pēdējais brīdis par to domāt.
"Ja kāds Latvijā iedomājas, ka mūs tas neskar, ja kādam liekas, ka pie mums notiks citādi un ka mums nevajag šī traumatiskā blendera pārvaldību, jāmeklē labu psihiatrijas speciālistu!" spriež Latvijas mikroķirurgs Kijevā Olafs Libermanis.
"Armija jau tam gatavojas. Latvijas medicīnas atšķirība ir tā, ka mums nav kara medicīnas kultūras," saka Latvijas mikroķirurgs Kijevā Mārtiņš Malzubris. Olafs viņu papildina – militārā medicīna Latvijā ir pusotrs cilvēks – neirologs un sekretāre. Temps ir par lēnu!
Abi ārsti cer, ka Ukrainā notiekošais liks mainīt arī Latvijas veselības sistēmas organizāciju. Latvijas mediķi esot jāapmāca jau patlaban – kā apdrošināšana pret ļaunāko no scenārijiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
