Virzību uz priekšu apgrūtina laikapstākļi, gaisa atbalsta trūkums un milzu mīnulauki. TV3 Ziņu filmēšanas komanda pie Robotines tikās ar sapieriem un kājniekiem, kuri iebrucējus frontē sastop pirmie.
Viktors ir Ukrainas Bruņoto spēku sapieris, par Ukrainas zemi cīnās jau septiņus gadus. Iepriekš bija tankists, tagad iet kopā ar kājniekiem jeb, precīzāk, pirms viņiem, no mīnām atbrīvojot ceļu, lai karavīri var doties uzbrukumā. Viktors TV3 Ziņām parādīja krievu mīnas, kas savāktas kaujaslaukā.
"Šīs viņi nomet ar izpletņiem, arī kājnieku mīnas, 20 gabalus tādas var vienā reizē nomest. Drusku ar kāju piemin un viss. Pietiek ar 200 gramiem, aizķert ar kāju, un viss – paliec bez kājas. Šis ir tāds pats kā šis tikai lielāks – šis nopļauj cilvēkus 60 metru rādiusā," pastāstīja Ukrainas Bruņoto spēku mehanizētās kājnieku brigādes sapieris.
Vaicāts, cik vienā kvadrātmetrā var būt mīnu, viņš atbild: "Uz viena kvadrātmetra šīs, piemēram, saliek 25, samet ik pēc centimetra, nu un man tās ir jāņem nost."
Ejot uzbrukumā, sapieris dodas pa priekšu, norāda Viktors.
"Eju es un kājnieki iet aiz manis, es taisu celiņu viņiem, lai viņi var iet uz priekšu. Jā, ir bīstami, bet ko padarīsi, darbs tāds. Visu ar rokām, jo metāla detektori nepalīdz. Visur ir šķembas – ej ar acīm un rokām, nu, un vēl pieredze."
Aiz Viktora iet arī 21 gadu vecais Serhijs. Viņš ir snaiperis – ar savu vienību gāja uzbrukumā Robotinei un veic triecienuzbrukumus arī šobrīd. Daudzus cīņu biedrus kaujaslaukā nācies zaudēt. Runājot par situāciju šajā frontes sektorā, viņš saka – ir ļoti smagi, tā nav videospēle un, ejot uz priekšu, galvenais ir saglābt pēc iespējas vairāk dzīvību.
Lūgts pastāstīts par krievu aizsardzības līnijām, un kādēļ tās nav vienkārši šķērsot, Ukrainas Bruņoto spēku mehanizētās kājnieku brigādes snaiperis Serhijs atbild: "Ja paskatāmies kartē, tad laukos ir ļoti daudz ierakumu, un katrā no tiem sēž orki, ierakta arī tehnika, kamēr katru no tiem neizsitīsim ārā, tikmēr uz priekšu netiksim. Katrs ierakums apkārt ir mīnēts, katrs lauks ir mīnēts, kamēr mēs gatavojāmies pretuzbrukumam, viņi to visu paspēja izdarīt, pārrakt visus laukus. Uzbrukums ir ļoti, ļoti smags."
Cilvēki, kas neko neievēro – tā Serhijs sarunā ar TV3 Ziņām raksturo krievu okupantus.
"Tic savam prezidentam, ja viņu tā var nosaukt, citiem tas ir vienkārši darbs, lai nopelnītu naudu, citu neko savā dzīvē neprot darīt – iedod automātu, pasaka, ej dari ko gribi, nu un viņi nāk. Visvairāk ir žēl, ka mums iet bojā jauni puiši, gudri cilvēki, bet viņiem cietumnieki, alkoholiķi… Ja ņemtu no Maskavas 20 gadīgus puišus un vestu zārkus mājās, varbūt viņi aizdomātos."
Šīs vienības karavīri saka – no katras dienas kaujas laukā ir jāmācās un arī ienaidnieku nedrīkst novērtēt par zemu.
"Jāapgūst ienaidnieka taktika, kā viņš strādā, ar ko strādā, kāds ir viņu kaujas raksturs. Ziniet, lai kā negribētos atzīt, karo viņi neslikti, ierokas viņi ļoti labi, viņiem netrūkst munīcijas, lādiņu, tie viņiem nebeidzas. Bet mēs esam savā zemē, un tas mūs motivē, mēs to neatdosim, cīnīsimies," saka Ukrainas Bruņoto spēku mehanizētās kājnieku brigādes izlūks Mihailo.
Tiem, kuri šeit katru dienu smagās kaujās notur fronti un, izlejot asinis, pamazām virzās uz priekšu – vissmagāk ir dzirdēt kritiku par lēno kara gaitu.
"Mums arī šeit var dzirdēt dažādas atrunas – es neesmu domāts karam, un es? Es arī nepiedzimu ar automātu rokās. Uz manu zemi atbrauca okupanti un grib mācīt manu tautu, manu ģimeni, kā mums ir jādzīvo, tas man ir nepieņemami, un tāpēc es aizgāju pats uz kara komisariātu un sāku mācīties. Neviens no mums nav nekāds reindžers, visi esam parasti puiši, neviens te nav Rembo, visi mācās te uz vietas."
Arī Viktors saka – visiem ir bail, bet atkāpties nav kur, pirms četriem mēnešiem krievi kaujaslaukā pie Bahmutas nogalināja viņa tēti. Savukārt šeit fronte pie Robotines ir visplašāk mīnētā teritorija visā vairāk nekā pusotru tūkstoti kilometru garajā frontes līnijā. Un katrs atbrīvotais Ukrainas zemes centimetrs jau ir kustība uz priekšu.
"Katrs metrs jau ir kustība, lai arī ilgāk, bet mazāk kritušo. Mans tētis gāja bojā pie Bahmutas, tāpēc es varēju atteikties no dienesta, bet kāda jēga? Arī gulēt kā pārējie dīvāna eksperti un skaļi bļaut, nu, kāpēc karš vēl nav beidzies, ko jūs tik lēni. Bail ir visiem, neviens negrib nomirt. Valsts ir mūsu, un kaut kas ir jāizdara, lai tas beigtos, lai mūsu zeme būtu brīva. Visi saprot, ka var iet bojā, mēs neviens neesam no dzelzs, neesam roboti, bet ir jādara, lai atbrīvotu Ukrainu. Vienmēr priekšējās līnijas, vienmēr priekšā, baidies iet, bet ko padarīsi, – vajag. Kurš tad ies? Ja visi atteiksies, kurš cīnīsies? Var tad arī rokas pacelt un padoties. Cik cilvēki jau ir krituši, mēs nevaram rokas nolaist," saka Viktors.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
