Kramatorska spārdīta, lauzta, postīta, bet tāpat nesalaužama. Neskatoties uz frontes tuvumu un nepārtrauktajiem okupantu uzbrukumiem, pilsēta turpina dzīvot un cilvēki strādāt.
Arī Olhas kundze, kura dzimusi šeit un savu mīļo Kramatorsku nav atstājusi ne uz dienu: "Kafejnīcai ir jāstrādā un man ir jāsmaida! Turpinu strādāt, neskatoties ne uz ko. Šī ir mana pilsēta. Ja man to atņemtu, tas būtu kā atņemt iespēju elpot, redzēt, sajust."
"Mēs arī darbojamies kā brīvprātīgie kopš 2014. gada un šos karogus mums ir dāvinājuši puiši, kuriem mēs palīdzam." Papildus kafejnīcas uzturēšanai – sieviete ir arī asins donors un brīvprātīgā. "Šī ir mana mīļā 109. brigāde. Trīs mēnešus ēdu vienus makaronus, lai nopirktu viņiem dronu."
Olha turpina: "Kādreiz mēs bijām Kramatorskas bērni. Kad sākās karš, es nolēmu, ka pietiks būt par bērnu – ir laiks uzņemties atbildību un kļūt par māti Kramatorskai. Kramatorska ir mans bērns, kurš man ir jāaizstāv. Jā, mēs visi varam savākt mantas un kaut kur aizbraukt, pateikt, jūs kaut kā te tiekat puiši galā bez mums, bet mēs kaut kur citur dzīvosim tālāk. Nē, mana sirdsapziņa to neļauj."
Olhas kundzes kafejnīca ir bez stikliem un sienas simtiem šķembu sacaurumotas – tās ir rētas, kas palikušas no šausminošā trieciena 5. maija vakarā… Tovakar Olha zaudēja sev ļoti tuvu cilvēku.
"5. maija vakars šeit bija šausminošs, atlidoja trīs aviācijas bumbas…Viena no tām piezemējās tieši šeit krustojumā – te iznīcināja visu, pašai vidēja smaguma kontūzija. Bet es jums teikšu tā – divas minūtes pirms šiem triecieniem pie manis atnāca divi eņģeļi, divi karavīri, kuri gribēja kafiju. Es tajā brīdī sēdēju šeit uz ielas, ja es nebūtu gājusi viņiem taisīt kafiju, manis noteikti vairs nebūtu. Tāpat kā mana draudzene, ar kuru šeit tajā vakarā sēdējām. Jūs redzat, kādi caurumi sienās no šķēmbām… "Šie divi puiši man izglāba dzīvību," teic Olha.
Nākamajā dienā viņa ar krītu uzrakstījusi savas pārdomas: "Reizēm es raudu, dusmojos, arī lamājos, ne vienmēr esmu pozitīva. Spēku es ņemu cilvēkos. Pie manis nāk mūsu karavīri, pasmejamies, kopā paraudam. Cilvēks atnāk uz kafiju, pēc īsa brīža jūs jau esat draugi… Tā karā notiek… Šeit ir citas vērtības, citas attiecības, īstas. Cilvēkiem nav laika izlikties, jo rīt tevis var arī nebūt. Spēku man dod mūsu cilvēki."
Sieviete norāda – krievi cenšas Donbasa cilvēkiem atņemt visu, bet viņiem tas neizdosies – Kramatorska izturēja okupāciju 2014. gadā, un izturēs arī tagad.
"Krievi saka – Donbass esot krievisks. Jā, protams, ir, jo mēs atrodamies pie robežas ar viņiem. Cik savulaik mūsu cilvēkus nomērdēja badā vai izsūtīja, un viņu vietā saveda krievus… Skaidrs, ka krievisks. Bet jau 2014. gadā mēs parādījām, ka mēs negribam šeit Krieviju, cilvēki jau tad pretojās. "Nekad nepiedosim Krievijai" – tas šeit uz izpostīto māju sienām ir uzrakstīts krievu valodā, to raksta krievvalodīgie cilvēki, kurus Krievija it kā šeit atbrīvo. Kas šī ir par atbrīvošanu, no kā? No normālas dzīves, no dzīvības," pauž Olha.
Viņa uzsver: "Donbass ir Ukraina. Kramatorska ir Ukraina. Es teiktu tā – Kramatorsku šobrīd sargā spēcīgākie, labākie cilvēki no visas Ukrainas, jo Kramatorska ir atslēga uz pārējo Ukrainu. Nebūs Kramatorska, es pat negribu iedomāties, kas notiks tālāk ar Ukrainu… Viņi ies tālāk. Tālāk ir vienas stepes, kur pat nav iespējas nocietināties. Mums šeit ir tādi nocietinājumi. Jā, viņi mūs var sist, postīt, bet ticiet man – Kramatorskā viņi neienāks. Viss būs Ukrainai, viss būs mūsu Kramatorskai. Jā, mums ir smagi, sāpīgi, ļoti sāpīgi, bet ziniet – pēc tumsas vienmēr nāk gaisma un es zinu, ka mēs uzveiksim šo ļaunumu, mēs uzvarēsim."
Kramatorskas iedzīvotāja ir ļoti pateicīga par Latvijas palīdzību Ukrainai un nobeigumā saka: "Es vēl gribēju pateikt, ka es ļoti pateicos un noliecu galvu Latvijas tautas priekšā. To nevar nodot vārdiem, ļoti pateicos, katram, katram, kurš ir kopā ar mums. Paldies, ka nepametat mūs vienus nelaimē! Paldies!"
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
