Ņikitas biogrāfija ir skarba. Draugs piemin Ukrainā kritušo brīvprātīgo karavīru "Latvieti"

Bojāgājušā karavīra draugs Kārlis Apalups sarunai izvēlas Brāļu kapus. Vietu, kur vēl pirms dažām nedēļām pastaigājās kopā ar nu jau kritušo Ņikitu Sļadzevski. Frontē viņš sevi lepni sauca par "Latvieti".

"Es šo jautājumu Ņikitam uzdevu – kāpēc ne latiš, viņš saka – ne jau izvēlējās fonētisko. Viņš ir "Latvietis". Tas ir vēl viens tāds mūsu sabiedrības jautājums. Šeit ir Ņikita Sļadzevskis, latvietis, kuram pirmā valoda arī latviešu. Krievu viņš ielā iemācījās," saka Apalups.

Ņikitas biogrāfija ir skarba. Bez mīlošas ģimenes atbalsta viņš savu ceļu izvēlējās jau ļoti agrā vecumā.

"Ņikita 14 gadu vecumā nonāca bērnunamā – apzināta izvēle, aizejot no nelabvēlīgas ģimenes. Uzauga bērnunamā. Kā jau jaunietis, viņam viss patika ar armiju, pievienojās jaunsargos. Tā nav militāra organizācija, bet guva savu rūdījumu, pieredzi," bilst Apalups.

Interesēja nažu cīņas, draugi vasarā uzaicināja paciemoties Ukrainā, un puika aizbrauca. "Kad aizbrauca, dzīvoja nedaudz vairāk kā mēnesi. Atgriežoties daļa no mūsu medijiem "Azov" kustību demonizēja. Kad atgriezās, drošības dienests viņu aizturēja. Vasarā, nepabeidzot 12. kalsi, sakrāva mantas un aizbrauca uz Ukrainu, un neatgriezās līdz brīdim, kad tagad domājam citādāk," stāsta Apalups.

Līdz pat 2022. gadam, kad sākās pilna mēroga karš, Ņikita karoja nelegāli. Idejas vārdā.

Par piemiņu palicis pēdējais atvestais suvenīrs – latviešu frontes simbols ar ozollapām. Ņikitas ieceri – apvienot zem tā visus Ukrainā karojošos baltiešus – vairs nav, kas turpina.

"Daudzi viņu sauca par algotni vai ko, bet oficiāli viņš iesākās tikai 2023. gadā, jo nebija pagarināta pase, jo nedrīkstēja karot nevienā pusē, biji noziedznieks. Atjaunoja pasi, legalizējās. Pirmos septiņus gadus dzīvoja vispār no tā, ko draugi, kolēģi saziedoja. [TV3 Ziņas: Harkiva, Hersona, Bahmutas cīņas… Viņš ir dalījies no emocionālā viedokļa? Kad tikko karš sākās, viņš jau uzreiz zināja, kur doties?] Viņš kā daļa no "Azov" iesaistījās Centūrijā – analogs Jaunsardzei, kur trenē jauniešus militārajām taktikām, un 24. februārī viņi bija jau trīs dienas iepriekš zinājuši, tikai nezināja kurā stundā. Viņam jau bija viss savākts," stāsta Apalups.

"Viņš stāstīja, ka lielais vairums no policijas un drošības dienesta bija aizbēguši – bija palikuši jauni puiši, kuriem ideja svarīgāka par visu pārējo," bilst Apalups.

Par ceļu no speciālo uzdevumu vienības "Kraken" un leģendāro 3. triecienbrigādi, Hersonas atbrīvošanu un kaujām Bahmutā "Latvietis" dalījies intervijās, kas pieejamas portālā "tv3.lv". 

Visu šo laiku Kārlis Ņikitam palīdzēja noturēt saikni ar Latviju.

"Turpina karot 3. atsevišķajā triecienbrigādē Harkivas-Izjumas apriņķī, un jau ilgi runājām, ka būtu vēlme atbraukt uz Latviju, bet nebija iespējas tikt, saistības. Viņam piešķīra atvaļinājumu uz Lieldienām. Sen bija sapņojis. Pirmās dienas aizbraucām uz laukiem, uz Liepāju, apceļojām dzimto zemi. Viņš teica, ka ļoti priecīgs atpakaļ un ļoti noguris pa astoņiem gadiem," norāda Apalups.

Otro nedēļu braukāja apkārt, lai dalītos ar savu pieredzi – studentu organizācijās, policijā, militārās un drošības organizācijās. Lekcija zemessargiem no plānotās stundas pārauga četrarpus stundās – tik vērtīgi bija stāsti no frontes. Līdz bija jābrauc atpakaļ.

"Aprīlī pavadīju atpakaļ uz Kijivu. Bija doma, ka varētu armijā kā vieslektors rādīt taktikas piemērus, jo bija viens no pieredzējušākajiem latviešiem. Tas bija augsts sasniegums. Jau 3. maijā viņš bija frontē, vēl runājām, jo sakari bija pieejami. Viņš teica, ka viss labi, ka atpūties, un 11. maijā saņēmu pēdējo ziņu, ka pāreju uz pozīcijām, kurās nebūs sakaru. Rīt eju uz pozīcijām, nebūs sakaru, un nākamā ziņa jau bija tāda," bilst Apalups.

Vaicāts, kā saņēma sēru vēsti, viņš saka: "Ziņu padeva draudzene. Jāsaka, mana pirmā reakcija, ka karš ir palicis personīgs, jo tagad tas ir kāds, ko pazīsti. Bet netaisni ir tas, ka šos cilvēkus, kuri ir idejiskie, pirms tam esam demonizējuši. Ka Kirils Fjodorovs aizturēts Latvijā, kuru vēlāk atbrīvoja, var aizbēgt uz Krieviju un rakstīt par Ņikitu, bet Ņikita sevi aizstāvēt nevar. Tas ir netaisni."

Kritušā "Latvieša" draugs apņēmies panākt, ka mūsu brīvprātīgajiem ir sava piemiņas vieta. Jau sāktas sarunas ar ministriju. Bet sabiedrība,  – lai novērtē tos, kuri cīnās idejas vārdā un skaidri nosprauž virzienu uz Eiropu, nevis orku impēriju.

Ņikita pēdējā gribā norādījis, ka vēlas, lai kremē un izkaisa blakus savam draugam Ukrainā.