Ukrainā kritis brīvprātīgais karavīrs "Latvietis" – kas viņu iedvesmoja cīnīties?
Ukrainā kritis Latvijas brīvprātīgais karavīrs Ņikita Sļadzevskis ar segvārdu "Latvietis". Personīgu apsvērumu dēļ viņš frontē lietoja uzvārdu Tarenovs. Viņš pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Ukrainā un iesaistījās tās aizsardzībā vēl pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma. 2023. gadā portāls "tv3.lv" sazinājās ar Ņikitu, lai noskaidrotu, kas viņu motivēja cīņai.
"tv3.lv" ar Ņikitu sazinājās vairākkārtīgi. Pēdējo reizi saruna notika 2023. gada martā. Piedāvājam atskatīties uz šo sarunu.
Pirms sešiem gadiem pārcēlies uz dzīvi Harkivā un uzreiz iesaistījies Ukrainas aizsardzībā. Kas tevi motivēja šādam solim?
Sevi uzskata par latvieti un šajā ziņā nekas nemainīsies arī pēc Ukrainas pilsonības iegūšanas. Esmu dzimtenes patriots, bet bija apstākļi, kādēļ izlēmu aizbraukt no Latvijas un kādēļ ierados tieši Ukrainā.
"Viens no izšķirošiem faktoriem bija mana vēlme palīdzēt ukraiņu tautai cīņā par valsts aizsardzību un brīvību."
Man ļoti patīk Ukraina, tā ir ļoti skaista zeme. Te ir lieliski cilvēki, skaista nācija un bagāta kultūra.
Lasi arī – "Mums viņi jākapā ar artilēriju," stāvokli frontē vērtē Ukrainas karavīrs "Latvietis"
Cilvēki, novērtējot tavu izvēli, doties karot par Ukrainu, vēlējušies uzzināt, kas ir tavas autoritātes, iedvesmotāji?
Neteikšu, ka man būtu kādi elki, kuriem vēlētos līdzināties. Bet savulaik mani ļoti uzrunāja Lāčplēša stāsts.
"Var sacīt, ka savā dzīvē esmu gājis uz to, lai es būtu kā Lāčplēsis."
Runājot par reālām personībām, nevaru nosaukt kādu, kas mani pašlaik īpaši iedvesmotu. Agrā jaunībā bija filmu elki, piemēram, Džekijs Čans. Atceros, ka bērnībā gribēju kauties tikpat veikli kā viņš.
Viens ir gribēt aizstāvēt valsti, cita lieta – to spēt un varēt. Pastāsti, kāda sagatavošanās bija nepieciešama, lai iesaistītos Ukrainas aizsardzībā.
Tas ļoti atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Pats vienmēr esmu bijis ļoti motivēts attīstībai. Vēl dzīvojot Latvijā, iesaistījos Jaunsardzē, trenējos šaušanā, nodarbojos ar sportu, ar nažu cīņām.
Kad atbraucu uz Ukrainu, tas viss šeit ieguva jaunu elpu – mēs aktīvi trenējāmies šaušanā, apguvām ieročus, taktisko medicīnu un citas zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas valsts aizsardzībai. Tas viss patiesībā prasa gadus – dažu mēnešu vai pat gada laikā to nevar apgūt. Kad kaut ko jau zini, daudz ko vēl jāapgūst.
"Jāmācās praktiski visu laiku un nepārtraukti, lai pastāvīgi attīstītos un uzturētu savas iemaņas."
Lasi vēl – "Vienus nopļauj, citi nāk vietā": Ukrainas karavīrs "Latvietis" par kaujām Bahmutā
Uz muguras tev ir tetovēti vārdi: "Baiļu nav". Vai tie palīdz pārvarēt bailes vai arī to patiešām nav?
Bailes patiesībā neeksistē. Mēs tās sev izdomājam, tās ir tikai galvā. Piemēram, kāds baidās no prusakiem, taču – kāpēc? Tāpēc, ka tie ir nepatīkami kukaiņi, kuri visur ložņā? Tomēr tās nav bailes. Tā ir tikai nepatika.
Tu it kā baidies no augstuma, bet kāpēc tu tā domā? Kad skaties uz leju, baidies nokrist? Bet arī tās nav bailes. Tā vienkārši ir nepatīkama sajūta, kas ir saistīta ar to, ka vari nokrist. Bet ja nelēksi no jumta, tu taču nekritīsi.
Līdzīgi ir arī ar daudzām citām bailēm, arī ar bailēm no nāves. Mēs visi mirsim, tikai kāds nomirs rīt, cits – pēc gada vai vairākiem gadiem. Nav jēgas baidīties no nāves, jo ikviens ir mirstīgs.
"Arī karā nav jēgas baidīties. Jo tu vari cīnīties frontē, kur ar tevi nekas nenotiks, un vari atbraukt mājās, kur var trāpīt raķete, un tu vari iet bojā."
Ja runājam par tetovējumiem, tie ir mani amuleti, tās ir zīmes, kas palīdz arī apzināties savas saknes. Starp citu, esmu iecerējis arī uztetovēt Latvijas kontūru, karogu, kā arī Lāčplēša tēlu – simbolus, kas mani motivē un saista ar Latviju un kas atgādina par manu saistību ar Latviju.
Kas palīdz izdzīvot karā?
Tās ir tavas prasmes un iemaņas, tā ir tava galva. Proti, svarīgi, cik pārliecināts esi par saviem spēkiem.
Nebaidīties no nāves karā nenozīmē būt muļķim. Ja kāds nedomā ar galvu un, piemēram, dodas uzbrukumā viens pret četriem, ir ļoti liela varbūtība pašam iet bojā.
Turpretī mums vienībā baiļu nav, bet visiem ir galva uz pleciem. Un kaujas uzdevumus izpildām maksimāli apdomīgi. Tas nozīmē: saņemot uzdevumu, vispirms novērtējam situāciju ar dronu; pēc tam uzdevumā dodas trīs cilvēku grupa, kas savām acīm pārliecinās par stāvokli uz vietas; tikai pēc šo izlūku atgriešanās grupa dodas izpildīt uzdevumu.
"Nebaidāmies mirt, jo kritīsim par Ukrainu. Un tas ir gods mirt par savu valsti. Bet mēs arī nesteidzamies mirt, jo mums jāpagūst paveikt to, ko vēlamais – izbeigt šo karu."
Kādas vērtības dzīvē uzskati par svarīgākajām?
Svarīga ir ģimene. Domāju, ka tas ir pats pamats, jo bez ģimenes ir grūti. Noteikti ir jābūt dzimtas turpinājumam. Un ģimene būs tā, kas palīdzēs pārvarēt to, kas vienam pašam nebūs pa spēkam.
Kamēr notiek karš, par ģimenes veidošanu nedomāju, bet tas noteikti ir manā pēckara dzīves plānā.
Kā karš ir mainījis to, kā uztver pasauli un apkārt notiekošo?
Uz visu sāku raudzīties citādāk. It kā jau man karš nebija nekas pārsteidzoši drausmīgs, tomēr tas tev piešķir briedumu, uz daudzām lietām sāc skatīties citādi.
"Piemēram, agrāk es tik ļoti nesekoju laikam, neplānoju to tik strikti. Bet karā sāc citādi uz to skatīties. Saproti, ka šo brīdi izmantosi fiziskajam treniņam, citu – šaušanas iemaņu uzlabošanai, zināmas stundas atvēlēsi miegam."
Arī pēdējos mēnešus, kad ārstējos un neesmu frontē, ieradums cieši sekot laikam saglabājas.
Un kā, tavuprāt, karš mainījis cilvēkus tev apkārt?
Daudziem karš it kā jau ir beidzies. Esmu dzirdējis cilvēkus tā sakām, jo kara nav viņu pilsētā vai tas nenotiek kaut kur tieši blakus. Ir iespaids, ka karš vispār nav mainījis cilvēkus, kas paši nav tieši tajā iesaistīti.
Harkivā cilvēki vairāk vai mazāk ir atgriezušies mājās, bet, šķiet, viņi ir pavisam aizmirsuši, ka karš turpinās: viņi iet uz klubiem, citām izklaides vietām, pilsētas centrā pastāvīgi ir ļoti daudz cilvēku. Šķiet, viņi nesaprot, ka jebkurā brīdī jebkurā Harkivas punktā var trāpīt raķete. Cilvēki pret šo apdraudējumu neattiecas pietiekami nopietni.
Kad atbraucu uz rehabilitāciju Kijivā, novēroju, ka šeit cilvēki pret to attiecas vēl nenopietnāk nekā tas ir Harkivā.
"Protams, ir jādzīvo, jāpriecājas, tomēr cilvēki nerēķinās, ka arī uz Kijivu var atlidot raķetes. Daudzi ir pārāk vieglprātīgi, lai gan karš turpinās. Skaidrs, ka nav jāsēž bunkurā un jāgaida, kad viss beigsies. Bet tas arī nenozīmē, ka drīkst pilnībā aizmirst par savu drošību."
Kā redzi savu dzīvi pēc kara?
Droši vien arī pēc kara turpināšu darboties militārajā jomā. Varbūt kļūšu par instruktoru.
Turpināšu attīstīt arī nažu cīņas sportu. Līdz karam Ukrainā darbojās trīs mani klubi, kā arī bija izveidota Harkivas apgabala federācija. Mēs organizējām turnīrus, braucām pa pilsētām ar semināriem. Noteikti turpināšu šo lietu attīstīt. Un, kā jau minēju, arī ģimenes veidošana ir plānā.
Kā noprotu, par atgriešanos Latvijā nedomā.
Ciemos labprāt aizbrauktu, bet atgriezties uz dzīvi Latvijā neplānoju.
"Atzīšos gan, ka skumstu pēc Latvijas un Rīgas, jo man tur palika draugi un paziņas."
Ir tikai laika jautājums, kad kļūšu par Ukrainas pilsoni. Ja būtu iespēja, labprāt paralēli saglabātu ar Latvijas pilsonību. Ukrainas pase man ir nepieciešama, lai šeit pilnvērtīgi varu attīstīt savas ieceres.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
