Okupantu bezkaunībai Hersonā neizdosies salauzt iedzīvotāju garu. Saruna ar kara bēgli Aleksandru

Speciāli "tv3.lv" ukraiņu žurnālistes Jevgenijas Lagadas uzrunātā Aleksandra no Hersonas asarām acīs stāsta par piedzīvoto kara sākumā. Hersona krievu iebrucēju rokās krita kara pirmajās nedēļās. Pretestība no iedzīvotājiem bija jūtama tad un ir arī tagad, taču pagaidām teritoriju kontrolē Maskavas spēki.

Aleksandra: "Man bija bail pat iet uz virtuvi, lai bērniem pagatavotu ēst, jo sapratu, ka sekundes laikā viss var mainīties. Jo īpaši, kad zini, ka piecu māju attālumā ar tanka lielgabalu krievi vienkārši šāva uz dzīvojamo māju. Kā es varu zināt, vai pēc desmit minūtēm viņi neiebrauks manā pagalmā un neizdarīs to pašu?"

Jevgenija: Kāds šis nevienkāršais laiks bija jūsu bērniem?

"Man ir trīs bērni. Jaunākajam tas bija šausmīgi. Varēja raudāt visu dienu, jo gribēja gulēt, tāpēc nervozēja un pastāvīgi raudāja. Citi bērni – vecākajai ir septiņi gadi, vidējai ir četri –, viņas sēdēja klusu, klusu kā pelītes. Viņas saprata, ka kaut kas notiek. Dzirdēja visus trokšņus. Viņas baidījās mani traucēt, jo redzēja manu stāvokli, kādā es stāvu un mēģinu aizmidzināt jaunāko."

Visvairāk Aleksandrai bija bail, ka apšaudes laikā viņa var iet bojā un viņas bērni paliks vieni.

"Ikviena mamma sapratīs, cik briesmīgi vecākajam bērnam ir teikt un uzlikt atbildību par jaunākajiem. Es teicu vecākajai, manai Milanai: "Ja kaut kas notiks un Aļička skries pie manis, pie manis skriet nedrīkst. Jums ir jāpaliek tur, kur mamma jūs nolika gulēt. Šajā mazajā telpiņā, kur ir divas sienas. Turi viņu stipri. Un turi stipri Janu, lai abas neskrietu pie manis." Kad tu to saki savam septiņgadīgajam bērnam… Tas ir bailīgi, jo apzinies, ka ar tevi var kaut kas notikt un tu viņus vienkārši atstāsi vienus. Tu nevarēsi viņiem palīdzēt izkļūt ārā. Tas ir šausmīgi. Un šausmīgi ir tas, ka manam septiņgadīgajam bērnam tas ir jāpārdzīvo, jāsaprot. Man tāda atbildība. Tas ir tik bailīgi. Es nevienam nenovēlu ko tādu piedzīvot."

Jaunā sieviete stāsta, ka pēc pāris dienām apšaudes tika pārtrauktas, bet paradījās citas grūtības.

"Bija grūtības ar pārtikas produktiem, jo mūsu pilsētu burtiskā nozīmē nobloķēja krievi. Viņi neielaida nekādu humanitāro palīdzību – ne ar produktiem, ne ar medikamentiem. Veikalu plaukti bija tukši. Es varēju pusotru stundu stāvēt rindā, bet maizes visiem nepietika."

Kā krievu karavīri Hersonā uzvedās?

"Viņi gāja, ielauzās cilvēku mājās, kas dzīvoja piepilsētā, lai pārbaudītu, kas tur dzīvo, cik cilvēku dzīvo. Pat prasīja naudu. Es to zinu, tās nav baumas. Varēja paņemt to, ko viņiem vajadzēja. Viņiem vajag telefonu? Atņem telefonu un aiziet. Piemēram, tu brauc uz centru, kontrolpunktā aptur, vīriešus pārmeklē, pārbauda telefonus. Apskatās bilžu galeriju, varēja ieiet sociālajos tīklos.

Tas viss nonāca tik tālu, ka cilvēki pastāvīgi no telefoniem izdzēsa informāciju. Es zinu – tās nav baumas, ka par Ukrainas karoga fotogrāfiju vai kādu smieklīgu mēmi par krievu armiju puišus varēja ļoti piekaut un aizvest."

Kāds bija Hersonas iedzīvotāju liktenis, kuri atbalstīja Ukrainas pozīcijās un to darīja skaļi?

"Es saprotu, ka mums pilsētā ir cilvēki, kas atbalsta Krieviju, bet 98% hersoniešu ir Ukrainas atbalstītāji. Cilvēki pilsētā parādīja savu pozīciju tieši un skaidri – neapbruņoti cilvēki izgāja mierīgos mītiņos par Ukrainu.

Pēc tam sāka izsekot lielākos aktīvistus. Jebkurā diennakts laikā ieradās viņu mājās. Varēja aizturēt un aizvest nezināmā virzienā.

Bailīgi dzīvot, pastāvīgi apzinoties, ka pēc sekundes tevi var pārbaudīt. Pēc pāris dienām pie tevis var atnākt tāpēc, ka tavs kaimiņš bija mītiņā."

Pēc tam, kad Aleksandra redzēja, ko krievu karavīri izdarīja okupētajā Bučā un Irpiņā, viņa pieņēma lēmumu aizbraukt no Hersonas. 5. aprīlī jaunā sieviete ar bērniem pameta pilsētu. Kāds bija glābšanās ceļš?

"Mums bija jāizbrauc septiņi krievu kontrolpunkti. Sākumā viņi ar automātiem rokās skatās tev sejā, pēc tam mugurā. Tu izbrauc caur katru kontrolpunktu un vienkārši lūdzies, lai tevi palaistu.

Mums bija tāda situācija – mana māsa brauca ar savu lielo suni mašīnas bagāžas nodalījumā. Pirmajā kontrolpunktā krievu karavīrs piespieda viņai atvērt bagāžas nodalījumu, lai pārbaudītu, kas tur ir. Viņa saka, ka tur ir liels suns, uzmanīgi. Uz ko viņš atbildēja: "Ja viņš uz mani ries, es viņu nošaušu." Tu brauc un vienkārši lūdzies, brauc un lūdzies: "Dievs, dod aizbraukt līdz pirmajam mūsu [Ukraiņu] kontrolpunktam!"

Kad piebrauc pie pirmā ukraiņu kontrolpunkta, esi gatavs bučot puišiem rokas, teikt miljoniem pateicības vārdu, ka viņi tur ir, ka viņi mūs aizsargā, ka viņi nepadodas. Un mēs visi raudājām. Visi raudājām pirmajā kontrolpunktā, kur redzējām savus Ukrainas puišus."

Tagad Aleksandra ar saviem trim bērniem ir Vācijā. Bet okupētajā Hersonā palika viņas radinieki un tuvinieki.

"Cilvēkiem nolaižas rokas, jo domā, ka viņi ir aizmirsti, ka Hersona ir aizmirsta. Tā tas nav. Esmu pārliecināta, ka par mums atceras. Esmu pārliecināta, ka mūs atbrīvos. Citādāk nemaz nevar būt. Mums ir saliedēta, draudzīga tauta, kas ir gatava palīdzēt viens otram tādā grūtā dzīves situācijā. Esmu pārliecināta, ka tādiem cilvēkiem nevar būt slikta nākotne. Mums būs labi. Mūsu armija uzvarēs. Ukraina būs vienota, brīva, neatkarīga, un viss mums būs labi. Hersona – tā ir Ukraina!"