"Gads un 195 dienas pagrabā" – tā savu dzīvi raksturo Ukrainas piefrontes pilsētas Limanas iedzīvotāji. Limanas pilsēta krievu okupācijā bija trīs mēnešus, Ukrainas spēki to atbrīvoja pērnā gada 30. septembrī. Taču joprojām pie Limanas notiek smagas kaujas, un šis ir viens no frontes virzieniem, kur Krievijas armija kopš vasaras beigām veic pastiprinātus uzbrukumus, cenšoties pilsētu atkal okupēt. Iebrucēji šo vietu apšauda no okupētās Kreminas.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Nopostīti 90% pilsētas teritorijas, neskarta nav palikusi neviena māja. Arī Ļubas kundzes dzīvoklis raķešu triecienā nodega līdz ar pusi daudzstāvu ēku.
Ar šīm kundzēm iepazināmies pērn oktobra pirmajās dienās – uzreiz pēc tam, kad pilsētu atbrīvoja no krievu okupācijas. Ikreiz strādājot Ukrainā, šīs kundzes apciemojam, jo bez humānās palīdzības te izdzīvot ir grūti. Īpaši tagad, kad tuvojas ziema.
"(Jau: Kā Jums šeit?) Viss tāpat, bez izmaiņām. Apstākļi, kā kuru dienu, ir dienas, kad ir mierīgāk, bet ir dienas, kad atlido bieži. Mēs jau esam pieradušas. Mums jau puiši saka, lai neejam ārā, bet kā, lai neiet. Uz tualeti vajag, pēc ūdens jāiet," stāsta Limanas iedzīvotāja Ļubova.
Kad kundze varētu tikt pie normālas dzīvesvietas, šobrīd nav zināms. Fronte ir pārāk tuvu.
"(Jaut: Kā pārziemosiet, esat jau sagatavojušās?) Tāpat kā pagājušajā gadā, kurināsim. Malkas pagaidām ir maz, bet solīja mums atvest. Mums iedeva arī šādus finierus, putoplastu, varēsim drusku sienas nosiltināt. Visiem jau nepietiek," atzīsts sieviete.
Ļubas kundze saka – visas dienas ir vienādas, ikdienas omu kaut nedaudz uzlabo no ielas savāktie mājdzīvnieki – un visvairāk jau runcis Marķīzs, kurš no mūsu pēdējās viesošanās reizes jau krietni paaudzies.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Divreiz nedēļā vietējie dodas uz nupat atvērto baznīcu, tur cilvēki var saņemt katrs vienu maizes kukuli. Ļubas tante parūpējas arī par kaimiņiem, kuri paši veselības problēmu dēļ pēc maizes aiziet nevar.
Par spīti neiedomājamiem dzīves apstākļiem kundzes ir apņēmības pilnas gaidīt Ukrainas uzvaru un normālu dzīvi. Bet pagaidām viņas ir ārkārtīgi pateicīgas par katru, kurš atbrauc, jo tas dod spēku un ticību, ka Ukraina šajā cīņā par brīvību nav viena.
