Pagājuši 11 gadi, kopš Ukraina Pašcieņas revolūcijā sāka savu cīņu par brīvību un pateica skaidru nē valsts tuvināšanai Krievijai. Šajā valstij nozīmīgajā rītā okupantu armija raidīja kārtējos masveida triecienus Ukrainas pilsētām. Ukrainas galvaspilsētā Kijivā atrodas TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Eiromaidans jeb Pašcieņas revolūcija kalpoja kā Ukrainas tautas masu protests pret tā laika kremlim draudzīgā prezidenta Viktora Janukoviča izvēli neparakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bet tā vietā tuvināties Krievijai.
Sākumā miermīlīgā protesta akcija pārauga nekontrolējamā vardarbībā, īpaši pēc Janukoviča rīkojuma apspiest protestus ar varu. Toreiz sadursmēs un apšaudēs Ukrainas galvaspilsētā tika nogalināti vairāk nekā simts cilvēku.
Bojāgājušo piemiņai par godu pie Maidana izveidota aleja "Nebesna Sotnja" jeb debesu simtnieks. Alejā lielas piemiņas plāksnes un fotogrāfijas ar atskatu vēsturē līdzās tām bruģakmeņi, kas atgādina par Eiromaidana revolūcijas traģiskajām lappusēm.
Tā laika sauklis "Ukraina ir Eiropa" skan vēl šodien un pēdējos trīs gadus ne tikai Ukrainā, bet visā demokrātiskajā pasaulē. Ukrainas cīņa par savas valsts un tautas brīvību turpinās katru dienu, maksājot ārkārtīgi augstu cenu.
"Tā ir mūsu vienota sāpe, vienota sāpe. Man šīs laiks ir piepildīts ar bezgalīgu lepnumu, es lepojos ar saviem cilvēkiem, ukraiņiem, mūsu aizstāvjiem. Tās ir arī sāpes un cerība, ticība un mīlestība. Es ticu, ka mēs uzvarēsim, pat ja mēs kaut ko zaudēsim. Mēs jau esam zaudējuši tik daudz dzīvību. Jebkurā gadījumā mēs uzvarēsim, jo esam labajā pusē un citādi vienkārši nevar būt. Slava Ukrainai! Varoņiem slava," teica Kijivas iedzīvotāja Irina.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt Krivijrihas iedzīvotāja Irina ar vīru un meitu atbraukusi uz Maidana laukumu piepildīt dēla Maksima vēlēšanos. Viņš šogad kritis kaujā Donbasā. Tagad viņa portrets šeit vietā, kur pirms 11 gadiem aizsākās ukraiņu cīņa par brīvību, stāv līdzās desmitiem tūkstošu karodziņu un to cilvēku foto, kuri par Ukrainas tautu atdevuši savas dzīvības. Irina saka: "Esam atdevuši pārāk daudz, pārāk daudz esam cietuši, lai sēstos pie sarunu galda ar Maskavu."
"Sarunas? Vai Rietumi mūsu vietā būtu gatavi sarunām ar Krieviju? Es domāju, ka ne. Ar ko tur runāt? Tur visi ir nelieši, kādas sāpes viņi atnes, cik bērnu iet bojā. Mēs paši esam no Krivijrihas. Mūsu Maksimam bija sapnis. Kad aizgāja karot, viņš teica: "Ja es iešu bojā, jūs mani lūdzu nolieciet Slavas alejā." Šogad 15. februārī, kad puiši atkāpās no Avdijivkas, viņš gāja bojā, karoja kopā ar brāli. Brālis ir dzīvs, smagi ievainots. Mēs šeit atbraucām, lai kaut izpildītu Maksima vēlēšanos," saka Krivijrihas iedzīvotāja Irina.
"Viņi atņem dzīvības mūsu tautas labākajiem, šeit guļ mūsu nācijas zieds. Tā ir. Izdzimteņi viņi ir, neko citu es nevaru pateikt," saka Irina.
Šķietami Kijivā dzīve rit ierasto ritmu, cilvēki ir iemācījušies sadzīvot ar trauksmēm un uzbrukumiem, taču katra ģimenē šis karš ir atnesis traģēdiju.
"Man skrien šermuļi, kad šo redzu, man visa ģimene ir militāristi. Šeit ir ļoti daudz mana tēta draugu un ļoti daudz mana vecākā brāļa draugu. Es atceros, kad viņi bija dzīvi, bet tagad viņu vairs nav, tas ir ļoti sāpīgi. [TV3 Ziņas: :"Ko jūs domājat par to, ka ir valstis, kuras saka, ka ir jāsēžas pie sarunu galda ar Krieviju?] Es domāju, ka tas nepalīdzēs, tā nav izeja. Krievija var apstāties, bet viņi atjaunos spēkus un sāks visu no jauna ar lielāku spēku," saka iedzīvotāja Elizabete.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt Kijivas iedzīvotāja Sofija saka: "Ir ļoti skumji, man arī daudz radinieku ir šeit, tas ir šausmīgi."
Bet Kijivas iedzīvotāja Valentīna bilst: "Tās ir šausmas, šausmas, tas nav izturams, iet bojā un iet bojā, paskatieties, cik jauki mūsu puiši, paši labākie. Daudz kas ir pārdzīvots šo gadu laikā. Ceram uz labāko, mans svainis… Šodien jau piecpadsmitā, nu jau sešpadsmitā diena, kad no viņa nav nekādu ziņu, viņš cīnās nulles līnijā."
