Uz saturu

Saruna ar filmas "Karš Ukrainā. Krievijas noziegumi" autoriem

Žurnāliste Ieva Vārna un operators Sergejs Medvedevs pirms divām nedēļām atgriezās no kārtējā brauciena uz Ukrainu, kur šajā reizē dokumentēja okupantu armijas pastrādātās zvērības. Tūliņ pēc atgriešanās sākās darbs pie dokumentālās filmas "’Karš Ukrainā. Krievijas noziegumi’’. Piedāvājam sarunu ar filmas autoriem par Ukrainā redzēto un piedzīvoto.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Dokumentālā filma "Karš Ukrainā. Krievijas noziegumi" skatāma piektdien, 22. aprīlī, kanālā TV3 plkst. 20.20, kā arī Go3, TV3 Play un portālā "tv3.lv".

Lai arī Ieva un Sergejs jau pāris nedēļas ir atpakaļ Latvijā, no Ukrainā redzētā abiem vēl nav izdevies atgūties pilnībā. "’Joprojām negribas ticēt, ka tas viss ir noticis, ka tā ir realitāte,’’ norāda Ieva.

Bailēm nav laika

Šķiet, daudzi, sekojot līdzi Ievas un Sergeja gaitām televīzijas ekrānos vai sociālajos tīklos, pie sevis prātojuši – vai nav bail doties tur, kur nupat plosījies krievu karaspēks un no kurienes cilvēki bēg. Abi ir vienisprātis, ka nav laika baidīties. Tu esi aizbraucis un dari savu darbu. Ja sāktu badīties un panikot, neko nebūtu iespējams izdarīt.

Pilnībā bez uztraukuma gan neiztikt, jo pilsētās regulāri dzirdamas gaisa trauksmes sirēnas un aicinājumi doties uz bumbu patvertnēm. "’Skaļruņos saka – okupants ir tepat tuvumā un gatavs uzbrukumam,’’ pastāsta Sergejs.

Bijis arī jābūt modriem un rūpīgi jāseko līdzi pavadoņu norādēm par to, pa kādiem ceļiem atļauts pārvietoties, jo it viss ir mīnēts. Šeit Ieva piebilst, ka pat tāda pašsaprotama lieta kā labierīcības nekur nav atrodamas, pat ieiet mežā nav atļauts – Krievijas armija mīnas ir atstājusi visur.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tāpat Ieva un Sergejs stingri ievērojuši Kijivas komandantstundu, tostarp vairs neriskējuši kādu nakti pārlaist automašīnā, lai arī iepriekšējos braucienos tā bijusi normāla prakse. Abi pastāsta, ka komandantstundas laikā neviens neinteresējas, kas tu esi, neviens nepārbauda, vai uz tavas bruņuvestes un mašīnas ir uzraksti "’press’’. Vispirms rīkojas un tikai tad notiek skaidrošanās, jo pastāv dažādi drošības riski, tai skaitā krievu diversantu grupas.

Šausmas, kas raisa nelabumu

Sergejs un Ieva pēdējā braucienā uz Ukrainu ziņoja par Krievijas armijas nesto postu Bučā, Borodjankā, Černihivā, Irpiņā un Kijivā. Visapkārt skatam paveras gruveši, sadegusi militārā tehnika, karavīru un civiliedzīvotāju mirstīgās atliekas. Ieva stāsta – sajūtas, redzot cilvēku līķus un okupantu nesto postu, nav iespējams aprakstīt. Prātā vien nepārtraukti skanējis vārds – šausmas! Viņa norāda, ka iepriekš domājusi par to, kā būs to visu redzēt pašu acīm, un bijusi pārsteigta par savu reakciju. Jā, tas ir briesmīgi, bet tas ir jārāda, par to ir jāstāsta.

Taujāti par sajūtām, kuras caur dokumentālo filmu nav iespējams nodot, Ieva un Sergejs izceļ visapkārt valdošo smaku, kura pieņemas spēkā, kustinot un savācot cilvēku mirstīgās atliekas. Atsevišķi ārvalstu žurnālisti, noraugoties uz okupantu atstātajām šausmām un ieelpojot šo sasmakušo gaisu, pat nespējuši valdīt slikto dūšu. Atskatoties uz safilmēto materiālu un veidojot dokumentālu filmu, Ieva un Sergejs zemapziņā atgriežas Ukrainā un no jauna izjūt tur piedzīvoto.

Ieva arī pastāsta – neviens ārvalstu kolēģis, neraugoties uz viņu pieredzi un līdzšinējiem darba pienākumiem kā kara žurnālistiem, nespēja redzēto uztvert kā kaut ko parastu. Visiem, skatoties uz okupantu atstātajām zvērībām, sejas bijušas pelēkas.

Izmisums mudina runāt par piedzīvoto

Lai arī krievu armija nesusi milzu postu un daudzus atstājusi bez mājām, joprojām gana liels izpostīto pilsētu iedzīvotāju skaits tomēr nav un arī negrasās doties prom. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – tās ir viņu mājas. Ieva norāda, ka šķitis muļķīgi palikušajiem iedzīvotājiem uzdot jebkādus jautājumus, bet izmisums, iespējams, arī piedzīvoto šausmu radītā apātija viņus pašus, bez īpašiem uzaicinājumiem mudinājusi runāt.

Sergejs pastāsta, ka kāds vīrietis ilgstoši abiem sekojis un nelicies mierā, kamēr nav varējis izstāstīt un parādīt, kā okupanti viņu spīdzinājuši. Kā arī cilvēki paši aicinājuši savās mājās un lūguši rādīt, kā krievu karavīri izdemolējuši un izlaupījuši viņu iedzīvi.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Šādas satikšanās un redzētais arī bijis emocionāli smags un paņēmis daudz enerģijas. Ieva stāsta, ka visgrūtāk bijis Borodjankā, no kuras nupat bija padzīts krievu karaspēks un kurā atgriezās cilvēki. Visi gribējuši ar žurnālistiem aprunāties, līdz ar to izveidojies haoss. Kādā brīdī pat bijis jālūdz iedzīvotājus runāt pa vienam.

Apbrīnojamā ukraiņu cerība

Pērnajā gadā abi apmeklēja Mariupoli, kur vēl tobrīd dzīve ritēja bez pārlieku lielām izmaiņām, bet kura šobrīd ir teju pilnībā iznīcināta. Sergejam toreiz bija nu jau unikāla iespēja pilsētu nofilmēt arī ar dronu no putna lidojuma. Ieva stāsta – tas ir ārkārtīgi skumji, un nav cita veida, kā aprakstīt to, ka var šādi nopostīt skaistu, atjaunotu pilsētu.

Taču Ievai un Sergejam ir cerība, ka Ukrainas armijai izdosies padzīt krievu karaspēku un būs iespējams atgriezties Mariupolē, lai nu jau ziņotu par to, kā norit pilsētas atjaunošanas darbi. Ieva vispār izceļ ukraiņu apbrīnojamo spēju saglabāt cerību – par spīti šim vājprātam, par spīti nopostītajām pilsētām, viņi joprojām saka: "’Visu atjaunosim!’’

Nobeigumā Ieva un Sergejs arī pauž cerību, ka viņu veidotā dokumentālā filma varētu izlauzties cauri vēl esošajiem neticības burbuļiem un daļai cilvēku atvērt acis. Abiem nav saprotams, kā kādam var šķist, ka tas viss ir viltus ziņas, ka viss ir safabricēts. Sergejs vēl piebilst, ka nevienam Latvijas medijam nemaz nav tāda budžeta, lai izveidotu tik vērienīgas "’dekorācijas’’, tostarp sagādātu "’viltus’’ līķus.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm