Situācija Zviedrijā ir nokaitēta; musulmaņi izjūt pret sevi vērstu nepatiku

Zviedrijai bēgļu uzņemšana nav nekas jauns

Iepriekšējais lielais patvēruma meklētāju vilnis Zviedriju pāršalca 1990.gadu sākumā. Toreiz no kara Balkānos šajā zemē paglābās ap 84 tūkstošiem cilvēku, pārsvarā tie bija bēgļi no Bosnijas. Starp viņiem arī Alens ar mammu un vecāko brāli. Lai arī oficiāli karš Balkānos beidzās 1995.gadā, realitātē miera nebija. Nestabilās situācijas dēļ 1997.gadā Musaifendiku ģimene izlēma bēgt uz Zviedriju. Alenam tad bija 13 gadi. Ģimenīte dabūja vienistabu dzīvokli nelielā ciematiņā Tranosā un zēniem uzreiz bija jāuzsāk mācības zviedru skolā. Retrospektīvā raugoties, Alens smejas, ka veselo saprātu viņam ļāva saglabāt intensīvie basketbola treniņi.

Tas nebija viegli, jo notika arī ļoti jūtīgā – pusaudža – vecumā. Kā tīnim tev jau tā ir pietiekami daudz neskaidrības par sevi, savu ķermeni un savu dvēseli. Un tam visam pa virsu man bija jāiejūtas jaunā valstī, jāmācās jauna valoda. Te nekas nelīdzinājās Bosnijai. Zviedrija bija absolūti citāda nekā biju gaidījis. Pirmie gadi šeit bija ļoti grūti.

Pārsteidza ar gudrību

Klasē Alens bija galvas tiesu pārāks par citiem matemātikā un ģeogrāfijā, tāpēc izlaida šos mācību priekšmetus, lai četras stundas dienā mācītos zviedru valodu. No sākuma pārējie klases biedri ar lielu interesei gribējuši runāt ar Alenu angliski, taču no svešvalodas ātri nogura. Alens sevī jutis visas pasaules apņēmību, lai tempā iemācītos zviedru valodu. Tas izdevās gada laikā. Skolas laiku Alens atceras ar nepatiku.

Metropole kā glābiņš

Pagāja ilgs laiks līdz bosnietis Zviedrijā jutās kaut cik iederīgs. Viņaprāt, tādēļ, ka jutās iesprostots, dzīvojot mazajā ciematiņā.

Man šķita, ka visa Zviedrija sastāv no niecīgām pilsētiņām, kurās nekas nenotiek. Kur ir viena skola, viena baznīca un viens veikals. Tikai, kad nonācu Stokholmā un iestājos augstskolā, man pavērās pilnīgi cita pasaule. Varēju uzelpot! Beidzot lielpilsēta! Metropoles sajūta, plašums. Tas mani izglāba. Es beidzot sāku justies kā mājās.

Alens ieguvis labāko iespējamo izglītību Zviedrijā, absolvējis Stokholmas ekonomikas augstskolu un nu jau vairākus gadus strādā prestižā darbā galvaspilsētas centrā par lobistu, analizējot ekonomiku un integrāciju no biznesa perspektīvas. Tomēr joprojām jūtas atšķirīgs no zviedriem mentalitātes ziņā.

Pat parastā sarunā ir jāuzmanās, lai nerunātu pārāk skaļi, jokojot jāpiedomā, jo nedrīkst otru pārāk aizskart. Turpretī Bosnijā tas viss ir brīvāk, jā, arī brutālāk, skaļāk un ātrāk. Zviedri izvairās no strīdiem, viņi nekad nepateiks – "aiztaisi muti" vai "nomierinies", tā vietā viņi no tevis turpmāk vienkārši izvairīsies.

Bēgļu politikas tuvredzība

Alens atzīst, ka Zviedrijā pieaug naids pret musulmaņiem, pāris reizes ar brāli pat tāpēc jokojuši, ka nāksies atgriezties Bosnijā. Viņaprāt, politiķi bijuši pārāk naivi pērn, atverot durvis 163 tūkstošiem bēgļu, kamēr citviet Eiropā tika celti žogi un slēgtas robežas.

Neviens nebija sagatavojies tik daudz cilvēkiem vienlaikus! Kad zviedri ieraudzīja, ka cilvēki te atbrauc un dzīvo teltīs… Tas pat nav naids vai rasisms, bet redzot, kā tava valsts pārvēršas – tas deva iespēju populistiem izpausties. Ir viegli atrast argumentus, lai noskaņotu pret bēgļiem.

Alens slavē Zviedriju par augstsirdību, bet vienlaikus pārmet tai politisko nekompetenci.

Daļa zviedru tiešām domā, ka mazkvalificēts darbs nav vajadzīgs. Zviedrijā tāds praktiski nepastāv. Vienlaikus ar atvērtām rokām tiek uzņemti tūkstošiem cilvēku ar ļoti zemu izglītību. Piemēram, no Āfrikas vai Afganistānas. Ne visi var būt programmētāji un inženieri, ir jābūt elastīgiem. Bet Zviedrijā viņus saliek dažādās programmās, lai viņus kaut kā nodarbinātu, apzinoties, ka tas ne pie kā nenovedīs.

Noslēgumā Alens, nedaudz nokaunējies, piebilst, ka pārāk kritizējis savu valsti. Patiesībā Zviedrija esot labākā vieta, kur dzīvot un no šejienes prom viņš nekad negribētu doties.