Slavjanska ir stratēģiski svarīga pilsēta Doneckas apgabalā, kas patlaban ir pakļauta smagām artilērijas apšaudēm. Pilsētā nav ne gāzes, no krāna tek tikai tehniskais ūdens, tāpēc iedzīvotājiem vienīgā cerība ir uzpildīt ūdens pudeles no cisternām, ko atved vietējās varasiestādes.
"Ūdens pilsētā tagad ir tikai rūsains, rīt vairs ūdens nebūs vispār. Bojājumu dēļ. Kamēr nesaremontēs… Cik tas prasīs laika, neviens nezina, dienu, divas, kas to lai zina, cik ilgi remontēs,"saka Ukrainas armijas kapelāns Volodimirs Sreļcovs.
Šeit palikusi pavisam neliela daļa no 120 000 iedzīvotāju – 20 000, daļa no tiem ir tā saucamo atbrīvotāju gaidītāji, bet daļa palikuši, jo nevēlas pamest savas mājas. To vidū arī Ksenija, viņu sastopam mājas pagalmā, šūpojoties ar savu kucēnu.
Uz jautājumu, vai nav bail, Ksenija atbild noliedzoši, esot pieradusi. Ir skaļi, bet mēdzot būt arī klusāks. "Normāli. Dzīvot var," saka meitene.
Uz jautājumu, kāpēc nebrauc prom no apšaudītās pilsētas, viņa atzīst, – ar ģimeni bija aizbraukuši uz divām nedēļām, bet atgriezās, jo, lai dzīvotu citur, vajag daudz finanšu līdzekļu. "Bijām noīrējuši dzīvokli, tur viss lūza, tā arī nevar dzīvot. Sākumā dzīvojām trīs vai četras dienas baznīcā, pēc tam izīrējām, bet tad atbraucām atpakaļ. Mums mājdzīvnieki palika. Es nožēloju, ka mēs aizbraucām, pēc tam mājās gribējās," stāsta meitene.
TV3 Ziņas pabija arī Slavjanskas kūrortā. Pilsēta ir ne tikai bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, te ir slavenie sāls ezeri, kur rehabilitēties braukuši cilvēki ar invaliditāti no visas pasaules. Ludmila šajā kūrortā nostrādāja 35 gadus, tagad pati ir ratiņkrēslā un viņu satiekam sēžam ezera krastā. Viņa saka, – šeit cilvēki jau astoņus gadus dzīvo kara ēnā, ir, protams, bailes, bet ne par sevi.
"Tie ir sīkumi, mēs jau no 2014. gada esam pieraduši. Tad es vēl staigāju, bija vieglāk. Tagad kaķi un suņi pagrabā, bet paši sēžam un skatāmies. Tā kā – protams, ka ir bail, cilvēkiem ir bail. Par bērniem ir bail. Par sevi es nebaidos."
"Protams, protams, Ukraina uzvarēs, es ticu, ka puiši mūs aizstāvēs, viņi nepieļaus, ka te kāds atnāks un izņirgāsies. Nē, es negaidu! Es neteikšu, ka esmu patriote, varbūt tāpēc, ka esmu ratiņos, bet es esmu par Ukrainu. Es esmu ukrainiete, šī ir mana dzimtene, es te esmu dzimusi. Kaut arī runāju dažādi, vārdu ukrainiski, vārdu krieviski. Mēs taču ne īsti ukrainiski, ne krieviski runājam. Donbasā mēs visi tādi esam," saka Slavjanskas iedzīvotāja Ludmila.
Klīnikā, kurā Ludmila nostrādāja visu dzīvi, kamēr veselība atļāva, tagad ir izpostīta, tāpat kā viss rehabilitācijas centram apkārt esošais kūrorts. Par to, ka Krievijas okupācijas spēki šeit raidījuši raķešu triecienus, liecina ne tikai izdauzītie stikli un sabombardētās mājas, bet arī turpat asfaltā sadūrušas "Uragan" raķešu atliekas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
