Smiekli un čalas. Doneckas "kara bērniem" brīvprātīgie uzdāvina vasaras nometni
Ukrainas frontē situācija ārkārtīgi smaga. Krievijas karaspēks pastiprina uzbrukumus Donbasā, cenšoties sagrābt divas nozīmīgas pilsētas – Časivjaru un Torecku. Piefrontē joprojām dzīvo vietējie, kas katrs savu iemeslu dēļ, bet izlēmuši mājas nepamest. Starp viņiem ir arī ne mazums bērnu, kuriem karš licis pāragri pieaugt.
Neierasti piefrontes pilsētai, bet Donbasā otrdien, 23. jūlijā, skan čalas un smiekli. Neatkarīgi no tā, ka līdz ienaidnieka pozīcijām no šīs vietas vien 20 kilometru. Šie ir bērni no dažādām piefrontes pilsētām. Bērni, kuri nemaz nezina, kā ir dzīvot mierā, bez kara, jo viņu mājās karš turpinās jau no 2014. gada.
Šajās dienās te notiek nometnei līdzīgs pasākums. Bērni var vienlaikus satikt draugus un saņemt psiholoģisko atbalstu. Karš viņiem nolaupījis bērnību un arī skaistas atmiņas par to.
Oleksandrs stāsta, ka uzlidojuma laikā slēpies skolas pagrabā, uz skolu lidojusi raķete. Arī uz Mikola skolu atlidoja raķete. "Es to dzirdēju. Pēc tam ekskavators gruvešus savāca," atminas skolēns. Anastasija, kur bombardēšanas laiku aizvadīja mitinoties pagrabā, kopā ar citiem rūpējās par pagrabā atrastu ezīti.
Nometni organizē brīvprātīgie no visas Ukrainas. Arī Dmitrijs, kura pilsētu okupanti nopostījuši līdz ar zemi – viņš dzimis un audzis Vuhledārā, bet tagad dzīvo Harkivā.
"Es piekritu atbraukt uzreiz, kolīdz uzzināju, ka nometne notiks Doneckas apgabalā. Zinu, ka šeit ir daudz bērnu, kuri dzīvo tikai 20 kilometrus no frontes līnijas. Viņiem nav pilnīgi nekā no bērnības. Tāpēc izlēmu, ka varu būt šeit noderīgs, palīdzēt."
Dmitrijs saka – ir sāpīgi klausīties bērnu stāstos. Kara atstātās rētas ir dziļas, un bērni pārāk ātri ir pieauguši.
"Mēs viņiem vaicājām, ko viņi ir zaudējuši un kā viņi šo karu izjūt. Man likās, ka viņi teiks – zaudējām skolu, nevaram nopirkt velosipēdu vai citas materiālas lietas, bet visi pateica – ka zaudējuši saikni ar draugiem, vecmāmiņu, nevar aizbraukt pie draugiem, jo kādam draugi atrodas okupācijā. Tie ir mazi pieauguši cilvēki, kuri nedomā par materiālām lietām. Tas ir sāpīgi, ka šie mazie cilvēciņi ir par ātru kļuvuši tik ļoti pieauguši."
Rotaļas, smilšu terapijas, zīmēšana – nometnes programma ir plaša, lai bērni kaut uz pāris dienām spētu izrauties no baisās un drūmās ikdienas, kas paiet nepārtrauktu gaisa trauksmju un sprādzienu ēnā. Arī bērniem ir prieks. Darja atzīst, ka viņai ļoti patīk un ka sen nekas tāds nav bijis. "Ļoti gribējās kaut kur sanākt kopā. Citādi tikai sēžu mājās, izeju pastaigāties. Pilsētā vairāk vai mazāk ir mierīgi, bet ir sprādzieni," stāsta meitene.
"Mēs šeit dzīvojam un redzam, cik daudz bērnu šeit ir palikuši un saprotam, ka šādi pasākumi mums ir jārīko. Kad es dzirdu stāstus, ka bērni spēlējas ar lādiņiem, tas ir briesmīgi. Tā nav jābūt. Tāpēc mēs viņus aicinām šeit, lai sniegtu cerību, parādīt, ka dzīve nav tikai karš, ka dzīve turpinās. Viņi šeit var spēlēties, zīmēt. Gribējām Donbasa bērniem, kuri dzīvo pie frontes sarīkot šādu nelielu atpūtu."
Raķetes šeit var atlidot jebkurā brīdī…, tāpēc pasākums tiek rīkots vietā, kur ir droša un laba bumbu patvertne, kur apšaudes gadījumā visi bērni var paslēpties.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
