Spoku ciemā Bohorodičnē no 600 iedzīvotājiem palikuši vien 25

Kaujas par Bohorodičnes ciemu Doneckas apgabalā tiek raksturotas kā vienas no vissmagākajām, fronte šeit gāja pāri 14 reizes. Tas ir redzams arī šodien, no šīs apdzīvotās vietas nav palicis pāri nekas – tikai gruveši un iznīcība. Jāuzsver, ka cīņas šajā apdzīvotajā vietā bija izšķirošas, lai Krievijas okupantus noturētu un nepieļautu viņu virzību tālāk uz Slavjansku un Kramatorsku.

Bohorodičnei blakus plūst nozīmīgā Siverskijdonecas upe. Kara sākumā krievi vairākkārt mēģināja to forsēt, pat savu iznīcināto tehniku izmantoja kā pārceltuvi, lai sagrābtu šo nelielo ciemu. Tilts, ko toreiz Ukrainas spēki, lai aizturētu ienaidnieku, uzspridzināja, joprojām guļ upes dzelmē. Turpat blakus joprojām mīnētas teritorijas un zemē ietriekušās okupantu raķešu atliekas.

Bohorodičnē pirms kara dzīvoja 600 iedzīvotāju, šobrīd 25, taču, par spīti tam, ka apdzīvotajā vietā jebkura māja ir nobombardēta, cilvēki atgriežas un pamazām, pateicoties brīvprātīgajiem, savas mājas cenšas atjaunot.

Ciemam ir sena vēsture, tas izveidots 17. gadsimtā un atrodas stratēģiski nozīmīgā augstienē – netālu no Svjatohirskas. Karadarbības laikā krievu armija to pilnībā iznīcināja un tad okupēja. Ukrainas Bruņotie spēki ciemu atbrīvoja 2022. gada 11. septembrī.

Ludmilu TV3 Ziņu komanda iepazina neilgi pēc Bohorodičnes atbrīvošanas. Sirmgalve, bēgot no okupantiem, devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet tad atgriezās. No viņas privātmājas bija palikušas pāri tikai krāsmatas. Sākumā nācās dzīvot pagrabā, kur grūti bija uzturēt pat siltumu. Tagad viņa sagaida jaunā moduļu namiņā – to uzcēluši brīvprātīgie.

"Viss man ir, gan kur rokas nomazgāt, pašai nomazgāties. Paldies Dievam, esmu dzīva un vesela! Neviens mani nav pametis, neviens nav atstājis. Brīvprātīgie no visas pasaules cenšas palīdzēt. Es vienmēr saku – tikai uz priekšu, tikai sagaidīt uzvaru. Ir taču mieram jābūt, mums nevajag karu, mums vajag mieru un uzvaru. Ukraina ir stipra, protams! Tikai ar ticību," stāsta Ludmila.

Šajā ciemā palikušie izdzīvo karavīru un brīvprātīgo palīdzības dēļ.

"Divas reizes dienā mums ved ēst, viss gatavs. Galvenais neslinkot un uz priekšu, pagrabā man pašai ir kartupeļi, kāposti, viss, ko vajag. Mums brīvprātīgie visu palīdz," norāda sirmgalve.

It kā dzīves apstākļi uzlabojušies, bet kara atstātās rētas un postu, ko Ludmilas dzīvē atstājusi krievu pasaule, neviens nespēs izdzēst: "Asaras esmu daudz izraudājusi…" Jauno namiņu brīvprātīgie uzcēla blakus vietai, kur atradās Ludmilas dzimtas māja. To krievi atkāpjoties nodedzināja. Katru dienu kundze skatās uz sava nama krāsmatām un atceras katru stūri, kas dzīves laikā bija iekārtots: "Šeit man skapji stāvēja, krāsns bija, te bija gulta un galds, gleznas, te bija ledusskapis."

Ludmilas lielākā vēlme ir sagaidīt, kad pienāks diena, kad Bohorodičnes ciemā atkal skanēs bērnu čalas un dzīvība: "Es ceru, ka visi mājās atgriezīsies. Lai kā nebūtu, lai kur tu nebūtu, vislabāk ir mājās, savā dzimtenē."

Fronte no Bohorodičnes ciema nav tālu – arvien skaļāk izskan prognozes, ka krievi, sākot atkārtotu uzbrukumu, virzīsies šajā virzienā, līdz ar to lielākā daļa aizbraukušo šī reģiona iedzīvotāju baidās atgriezties. Ludmila gan saka – nekur vairāk prom viņa nebrauks un tic Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, kuri Ukrainu nosargās.