Piefrontes pilsēta Mikolaivka, Doneckas apgabalā frontes līnija no šīs vietas ir vien nepilni 17 kilometri. Pirms Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā šeit dzīvoja virs 16 000 iedzīvotāju. Par spīti tam, ka tepat blakus Bahmutā – notiek aktīva karadarbība un Krievijas raidītie raķēšu triecieni skar arī šo vietu – te joprojām mitinās ap 5000 cilvēku viņu vidū arī mazi bērni.
Lai mazajiem kaut nedaudz radītu prieku un gaismu bērnībā, kuru Krievijas noziedznieku armija ir izpostījusi – vietējie iedzīvotāji ik sestdienu rīko svētkus. Bērnu centrā pulcējas dažāda vecuma bērni, bērni, kuriem artilērijas dārdi un raķetes debesīs ir ikdiena un ik nakts.
Ļera bērnu centrā darbojas kā brīvrpātīgā, pilsētu nav pametusi ne uz dienu. Šis ir tikai viens no darbiem ko viņa dara – ikdienā piedalās arī cilvēku evakuācijā no karstajiem punktiem. Meitene saka – šiem bērniem ir nolaupīts pats skaistākais, mierīga un priekpilna bērnība.
"Paldies Dievam mums bija iespēja atvērt šo centru, neskatoties uz karu un visām grūtībām ko tas mums ir atnesis. Tas ir vajadzīgs, bērniem ir nepieciešama komunācija, bērniem vajag atslēgties no tām šausmām, kuras ir mums apkārt. Šī ir vieta, kur bērni var nākt uz batutiem, rotaļāties un vienkārši satikt citus," saka Ļera.
Krievijas iebrucēju armija pilsētā ir iznīcinājusi vienīgo skolu, kultūras namu, bērnudārzus, līdz ar to šī ir vienīgā vieta, kur bērni var satikties, komunicēt. Protams, ne vienmēr tas iespējams.
"Ja skan gaisa trauksmes, ja sākas artilērijas apšaudes – mēs vienmēr lūdzam arī, lai vecāki ir ar bērniem, mēs tad ejam lejā uz bumbu patvertni. Mums ir, kur paslēpties," saka Ļera.
Kāds no bērniem ar ģimeni bija izbraukuši, bet pēc tam atgriezušies atpakaļ. Šāda sanākšana viņiem nozīmē ļoti daudz.
"Mums ļoti patīk, mēs šeit lēkājam uz batutiem, ir dažādi konkursi, kuros mēs piedalāmies," saka Gaļina.
"Šeit ir ļoti jautri, lēkājam uz batutiem. Ir ļoti jauki svētki. (TV3: Kas tev visvairāk patīk?) Spīguļus mētāt," teic Oleksandra.
Bērni neslēpj, ka pie artilērijas dārdiem ir pieraduši. Pērnvasar frontes līnija šeit bija divarpus kilometru attālumā. Tagad ir drusku mierīgāk. Tomēr, atskanot kārtējam sprādzienam, atkal satrūkstās.
"Ir forši, ka bērnus neatstāj novārtā, ir vismaz kāda iespēja atslēgties. Ir žēl, ka mūsu laikos tas viss notiek," saka Anna.
"Es esmu pieradis, ļoti bail vairs nav. Bet dažkārt šeit atlido, mūsu skolu nopostīja," teic Artjoms.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
