TV3 Ziņas tiekas ar brīvprātīgo, kurš glābj cilvēkus Donbasā tur, kur citi vairs neriskē braukt

Ar Vladislavu iepazinos 2024. gada sākumā Mikolaivkā. Viņš ir brīvprātīgais, kurš dodas uz vietām, kur neviens cits vairs neriskē braukt.

"Šo jau krievi izdarīja. Redzēja mašīnu ar uzrakstu "evakuācija, bērni" – vienalga raidīja dronu." Vladislavs rāda evakuācijas mašīnu, ar kuru dodas glābt cilvēkus. Viņš stāsta, ka diemžēl pēdējā laikā arvien biežāk jābrauc pakaļ jau bojāgājušajiem, lai dotu cilvēkiem iespēju tikt civilizēti apbedītiem. "Šeit ir medicīnas lietas, šeit līķu maisi, kurus diemžēl nākas bieži izmantot."

Vlads arī uzņēmis kadrus no nesenajām evakuācijām. Mikolaivka, kur vēl ziemā valdīja dzīvība, tagad ir pārvērsta drupās. Krievu armija spiežas tai arvien tuvāk. Līdz kauju saskarsmes līnijai ir vien nepilni astoņi kilometri, taču tā sauktā pelēkā zona piespiedusies pilsētai jau trīs kilometru tuvumā.

"Šis man ir čemodans mirušajiem. Šis ir tērps, ko man vilkt mugurā gadījumos, ja nogalinātā ķermenis jau ir sācis sadalīties. Vilku vienu reizi, kad bija jāizved ķermenis, kas pagrabā gulēja jau mēnesi – cimdi, maskas, viss nepieciešamais. (TV3: Daudz tur bojāgājušo ir?) Mikolaivkā. (TV3: Jā). Ziniet, nav iespējams pateikt, cik civilo ir aprakti savu māju gruvešos. Tur vairs nav iespējams nevienu izrakt. Visu laiku lido aviācijas bumbas, droni. Savākt visus līķus nav iespējams," stāsta Vlads.

Viņš norāda, ka nekad nebūtu domājis – kādreiz ar šo nodarbošos. Vlads uzaudzis Mikolaivkā, bērnu namā, bez mammas un tēta – viņš ir bārenis. Donbass ir viņa mājas, viņš ir dzimis Doņeckā. Vecāki Vladu pameta Makiivkas slimnīcā. Kad viņam bija septiņi gadi, proti, 2014. gadā, kad sākās karš – Vladu evakuēja uz Mikolaivkas bērnu namu. "Ziniet, man ir invaliditāte, un es nevaru tikt mobilizēts [karam], bet es varu evakuēt cilvēkus, es varu palīdzēt savai pilsētai vismaz kaut kā," uzsver Vlads.

Par ko viņš domā tajā brīdī, kad dodas peklē? Par to, ka varētu vairs nekad neieraudzīt savus tuvākos draugus. Vlads neslēpj – tas ir bailīgi apzināties, ka vari arī neatgriezties. Šī apziņa ir baisa, bet viņu normierina tas, ka viņš dodos glābt cilvēkus. "Nav citu domu… Es neeju kā krievi – nogalināt cilvēkus, es eju viņus glābt un ticu, ka Dievs mani sargā," saka Vlads.

Viņš stāsta, ka Mikolaivka šobrīd izskatās mirusi, iznīcināta. Viņam ir šausmīgi sāpīgi skatīties, ka pilsētā, kurā Vlads ir uzaudzis, nav nevienas dzīvas vietas. Un nākas ar savām acīm noskatīties uz to, kā ar katru dienu tā tiek pārvērsta arvien lielākās drupās.

Vlads ir evakuējis cilvēkus no Pokrovskas, Kostjantinivkas, Mikolaivkas un citām pilsētām. Ko krievu okupanti šajās pilsētās dara? "Necilvēki. Viņiem ir uzdevums iznīcināt pilnīgi visu, visu līdz pēdējam," saka Vlads.

Viņš atzīst, ka naktīs pēc redzētā miegs nav labs. Vlads sapņos bieži redz tos bērnus, cilvēkus, kuri viņa acu priekšā ir gājuši bojā.

"Spilgti atceros vienu ievainoto karavīru Kostjantinivkā. Es skaidri sapratu, ka es viņu nepaspēšu aizvest līdz slimnīcai. Viņš skatījās man acīs un teic: "Atvainojies manai mammai, ka es netiku uz viņas dzimšanas dienu… Pasaki manai meitai, ka es viņu mīlu." Un es sapratu, ka man jebkādā veidā ir jātiek pie tās mammas un bērna."

Kad karš beigsies, Vlads sapņo par to, ka varētu izveidot rehabilitācijas centru karā cietušajiem bērniem, invalīdiem, jo tādu Ukrainā ir ļoti daudz.

Gan fiziski, gan garīgi, gan morāli salauztu cilvēku.