TV3 Ziņu filmēšanas grupa Ieva Vārna un Sergejs Medvedevs atrodas netālu no frontes līnijas, Nikopolē. Vairāk nekā simt tūkstošu cilvēku tur pavada lielāko daļu dienas bez siltuma, gaismas un ūdens. No okupantu armijas viņus šķir Dņepras upe, kurai pāri ik dienu tiek raidīti artilērijas lādiņi.
Alekseju satiekam pie Nikopoles koledžas, viņš ir šīs izglītības iestādes vadītājs pēdējos 20 gadus. Šodien ir skumji skatīties uz to, ko šeit atnesusi krievu pasaule. Skola tikusi zem Krievijas okupantu apšaudēm piecas reizes.
Aleksejs
Nikopoles koledžas direktors
"Pirmajā uzlidojumā mums izārdīja sienu, tad bija uzlidojumi pagalmā, es jums rādīju zemē palikušās bedres, tad ar sprādziena vilni izsita visus stiklus, pēc tam nākamie trāpīja jumtā."
Šeit tuvumā nav neviena militārā objekta, un Nikopoles skola jau kopš vasaras vidus kalpo par bumbu patvertni desmitiem cilvēku, arī direktoram.
"Slēpjamies bumbu patvertnē, brīvdienās braucam ārā no pilsētas, slēpjamies. Tā jau ir divus mēnešus, no 12. jūlija, kopš sāka mūs apšaudīt. Apšauda ar visu grādiem, smago artilēriju, visu, kas viņiem ir," stāsta Nikopoles koledžas direktors.
Nikopole ir pilsēta Dnipropetrovskas apgabalā, otrpus Dņepras krastam, atrodas krievu okupētā Enerhodara un Zaporižjas atomelektrostacija. Pilsēta ik dienu un nakti apšauda ar smago artilēriju. Lūk, TV3 Ziņu sižetā redzamajā mājā viena krievu raidītā raķete ietriecās pagājušajā ceturtdienā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pilsētā palikusi apmēram trešdaļa no kopumā 120 000 iedzīvotāju. Galvenokārt sirmgalvji. Arī 83 gadus veco Tamāras kundzi, kuru sastopam raudam pie atvērtā loga.
Tamāra
Nikopoles iedzīvotāja
"Sildos ar sildītāju, bet logu nav, ārā mīnus 10 grādu, rokas salst. Nebraucu nekur, tāpēc ka es netiktu līdz galam, gadi, augsts asinsspiediens. Tas, ko Krievija dara? Viņi skaitījās brāļu tauta. Es nekad nebiju domājusi, ka Krievija var krist tik zemu, ka atnāks pie mums un mūs iznīcinās. Kādi brāļi? Ko viņi dara? Vai domā ar galvu? Nāksies kādreiz par to atbildēt. Es viņus nesaprotu un nekad nepiedošu – atnākt un bombardēt nevainīgus cilvēkus."
Arī Nadežda atnākusi apskatīt savu sabombardēto māju, paņemt pēdējās mantas, jo dzīvot tur vairs nevarēs.
Nadežda
Nikopoles iedzīvotāja
"Vakar visu dienu apšaudīja, kur tas atlidos, nekad nevari zināt, tikai dzirdi bum, bum, bum. Nelieši, viņi ir nelieši, visu laiku teica vecākais brālis. Kāds vecākais brālis? Par ko pret mierīgiem iedzīvotājiem, par ko? 82 gadi un paliec bez nekā."
Trauksmes sirēnas šeit ir ikdiena, pie tām šeit visi jau pieraduši.
"Pieraduši jau esam, dzīvoju pie vecmāmiņas, visu laiku uzlidojumi kaimiņu mājām. Citreiz ir bail. Vakar bija bailīgi. Īpaši naktī, ļoti apšaudīja. Ievērojam divu sienu principu. Par to, ko Krievija dara Ukrainā, es varētu pateikt, bet tur būtu tikai lamuvārdi, tāpēc es pateikšu, ka tas, ko viņi dara, ir nepareizi, ielauzās mūsu teritorijā un iznīcina iedzīvotājus. Bet ukraiņu garu nesalauzīs? Nekad dzīvē. Slava Ukrainai!" saka Nikopoles iedzīvotāja Elizabete.
Zaporižjas AES, kas atrodas man aiz muguras, atrodas vien četrus kilometrus no Nikopoles pilsētas Krievijas okupācijas spēki savu tehniku sakoncentrējusi atomelektostacijas teritorijā, apzinoties ka Ukrainas spēki pa staciju nešaus. Ukrainas aizstāvji bažījas, ka krieviem varētu būt vieglāk to šķērsot.
