TV3 Ziņu kara reportāžās neizmērojamu atbalstu sniedz armijas preses virsnieki
Bez šiem cilvēkiem mūsu darbs frontes priekšējās līnijās nebūtu iespējams – gan tāpēc, ka bez pavadības uz pozīcijām doties nevar, gan arī drošības apsvērumu dēļ – šie ir cilvēki, kuri dara visu, lai mēs no uguns līnijas atgrieztos dzīvi. Šie divi gadi arī viņu dzīvi ir sagriezuši kājām gaisā un katram ir savs stāsts.
Pirms kara 22 gadus strādāju televīzijā, biju vadītājs, ziņu moderators un arī ziņu galvenais redaktors. Tagad es esmu mūsu brigādes preses dienestā, laikam jau kaut kas man sanāk, bet goda vārds joprojām nevaru noticēt, ka esmu karavīrs. Šodien mums ir divi gadi, kopš pilna mēroga iebrukuma, bet man vienalga ir sajūta, ka es pamodīšos un tas būs beidzies, es saprotu, ka tas izklausās muļķīgi, bet smadzenes joprojām negrib saprast, ka šis viss notiek pie mums.
Vakar bija šīs brigādes diena – deviņi gadi, kopš tās dibināšanas un formēta tā ir Mariupolē, ko visi šie cilvēki sauc par savām mājām.. kurās diemžēl nezina, kad varēs atgriezties.
Redzot to, ko krievi, kaimiņu valsts iznīcina, grib iznīcināt pilnībā mūsu nāciju, mūsu mājas, pilsētas, cilvēkus, ģimenes – pa šiem diviem gadiem viņi ir izpostījuši pilnībā mūsu normālo dzīvi – paliek bail. Tiešām ir bail, mēs nezinām, kas būs tālāk, tas laikam ir tas smagākais, ka Tu nezini, kas Tevi sagaida. Dzīvojam ar cerību, darām visu iespējamo, lai izdzītu okupantu no mūsu zemes, uzvarētu un izdzītu tās niecības no mūsu zemes.
Preses virsnieki vienmēr dodas līdzi brigādei un dzīvo ar karavīriem kopā – šo divu gadu laikā viņu puiši un meitenes cīnījušies Peskos, Mariupolē, pie Hersonas un šobrīd tur Bahmutas rajona aizsardzību.
"Nekad nedomāju, ka manī var būt tik daudz naida. It kā fizioloģiski arī viņi ir cilvēki, bet cilvēki tā nerīkojas. Ar tiem, ko viņi agrāk sauca par brāļiem? Kas tas ir par murgu
Pēc Harkivas, es pats esmu tur dzimis – kad viņi pirmajās dienās sāka apšaudīt daudzstāvu mājas!?! Viņi vienkārši grib, lai mūs nebūtu! Kara pirmajās dienās es pieņēmu lēmumu – aiziet no televīzijas un iestāties armijā. Sieva baidījās, centās atrunāt, bet es esmu šeit. Tas, ko viņi dara – mēs to nekad neaizmirsīsim! Es zinu, ka mēs izdzīvosim, nevar iznīcināt tautu, mēs izdzīvosim un savu valsti mēs nevienam neuzdāvināsim!" sacīja Mazurs.
Volodimirs un Olena palīdz visiem pasaules medijiem atspoguļot kara realitāti un abi uzsver, cik ļoti nozīmīgi ir tas, lai šis karš un tas ko krievi dara Ukrainā, nekļūtu par pieradumu un pēdējo ziņu ziņu lentā.
Kad atbrauc žurnālistu komanda, es redzu, kā mūsu karavīri cenšas, lai parādītu, kā viņi cīnās, jo viņi saprot, ka tas ir starptautiskais atbalsts. Viņi to saprot, vienmēr ir gatavi runāt, jo viņi izprot to, cik svarīga ir arī šī infromatīvā cīņa. Mums ir ļoti svarīgi, ka jūs, mūsu pašu ukraiņu žurnālisti atspoguļojat šo mūsu cīņu, parādāt mūsu cilvēkus, lai redzētu visa pasaule. Es lepojos ar ukraiņiem, mūsu karavīriem, savu brigādi, bet mums ir nepieciešama palīdzība, atbalsts, jo tikai un vienīgi ar savām asinīm mēs ienaidnieku neuzvarēsim.
"Mēs vienmēr esam priecīgi redzēt savus draugus un jūs no sirds esat mūsu draugi! Mēs esam pazemīgi pateicīgi tam, ka jūs atspoguļojat šo karu. Kad par mums aizmirsīs, kad karš nokļūs avīžu piektajā vai desmitajā lapaspusē, tās būs briesmas, un ne tikai mums, bet visiem. Mēs esam pateicīgi, ka šo mūsu rētu, milzīgo sāpi neļaujat aizmirst.
Mēs ar jums fiksējam vēsturi, mēs viņu nerakstām, to raksta puiši ierakumos, mēs to fiksējam. Lai parādītu to, kas šeit patiesībā notiek. Manu tv programmu sauca – patiesība, es vienmēr teicu, mēs jums parādīsim patiesību – nu tad arī šeit to cenšamies darīt," piebilst Mazurs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
