Ukrainas nākotne: "finlandizācija", zviedru modelis vai Austrijas neitralitātes klints?
Meklējot izeju no postošās Krievijas agresijas, starptautiskās politikas ekspertu un diplomātu aprindās Ukrainas nākotnes vīzijās tiek locīti arī "finlandizācijas", Zviedrijas modeļa un Austrijas neitralitātes jēdzieni. "tv3.lv" skaidro, ko nozīmē šie modeļi un kā tie mainījušies līdzi laikam.
Kijiva ir noraidījuši Ukrainas "finlandizācijas" ceļu, kā arī citus Eiropā zināmos "neitralitātes" modeļus. Visticamāk, valsts nākotnē izraudzīsies savu – Ukrainas modeli.
Kā atzīmē Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks saistībā ar valsts nākotnes statusu iespējams ir tikai Ukrainas modelis, kam jāsniedz juridiski pilnvērtīgas drošības garantijas Kijivai.
Tas nozīmē, ka Ukraina pastāvēs uz tādu drošības modeli, kas uzbrukuma gadījumā Ukrainai nosaka garantijas sniedzošo pušu aktīvu iesaisti konfliktā Ukrainas pusē. Tāpat Kijiva vēlas, lai garantijas ietvertu bezierunu nosacījumu par gaisa telpas slēgšanu, ja valsts saskaras ar militāru agresiju.
Kā atgādina bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs un ekspremjers, Eiropas Ārlietu padomes līdzpriekšsēdētājs Karls Bilts, Ukrainas konstitūcija jau ietvēra valsts neitralitāti, kad 2014. gadā tajā iebruka Krievija. Turklāt Maskava bija sniegusi savas garantijas Ukrainas integritātei gan 1994. gada Budapeštas memorandā, gan citos dokumentos.
There are many confusing discussions on conditions for 🇷🇺🇺🇦 peace. On neutrality it should be remembered that 🇺🇦 had neutrality in its constitution when 🇷🇺 invaded in 2014. And 🇷🇺 had guaranteed its territorial integrity in Budapest memorandum in 1994 as well as other documents.
— Carl Bildt (@carlbildt) March 19, 2022
Patlaban vienīgā Krievijas robežvalsts tās rietumos, kura nav NATO sastāvā vai kurā nav Krievijas karaspēka, ir Somija. Tai ir 1340 kilometru gara robeža ar Krieviju.
Somija ir arī viena no nedaudzām Eiropas valstīm, kas pēc Aukstā kara nav būtiski samazinājusi savu armiju un uztur efektīvu visaptverošās valsts aizsardzības sistēmu.
Aukstā kara laika apstākļos Somija izvēlējās īpašu ceļu, uzturot draudzīgas attiecības ar PSRS un saglabājot ciešas saites ar Rietumiem. Šis modelis tika nosaukts par "finlandizāciju", kas starptautiskajā politikā kļuva par lamuvārdu. Šodien šo vēstures posmu arī pašā Somijā daudzi vērtē kritiski un nenovēl šādu ceļu arī Ukrainai.
"Ukrainas "finlandizācija" mūsu valsti var pārvērst par "pelēko" zonu, kas ekonomiski nonāk Krievijas ietekmē. Tas ir tas, ko vēlas Putins, jo tas novedīs nevis pie "finlandizācijas", bet pie "baltkrievizācijas". Ja mēs pārvēršamies par kvazivalsti vai kvaziBaltkrieviju, tad mūsu teritorija var kļūt par draudu tam pašam NATO, Polijai un citām kaimiņvalstīm."
"Finlandizācija"
"Finlandizācijas" jēdziens radās Vācijā, apzīmējot mazākas valsts pielāgošanos liela un spēcīga kaimiņa vēlmēm.
Termins attiecas uz Somijas stingro neitralitāti aukstā kara laikā, kas tika nostiprināta 1948. gada draudzības līgumā ar Maskavu, kad spriedze starp Padomju Savienību un Rietumiem bija ļoti augsta.
Somijai līgums nodrošināja, ka atšķirībā no citām Austrumeiropas valstīm tā nesaskarsies ar padomju iebrukumu. Bet Helsinki no savas puses apņēmās palikt ārpus NATO, kā arī pieļāva kaimiņu lielvaras ietekmi iekšpolitikā un ārpolitikā.
Somija ieviesa stingru neitralitāti, nepievienojoties ne Ziemeļatlantijas aliansei, ne Varšavas paktam. Tā laika Somijas politiku raksturo divi galvenie virzieni:
- centieni veidot uzticamas attiecības ar Maskavu, izvairoties no tās kaitināšanas;
- valsts resursu ieguldījums pakāpeniskā integrācijā ar Rietumu institūcijām.
Citiem vārdiem, Somija strikti ievēroja principu: ar Padomju Savienību – tik, cik vajag; ar Rietumiem – cik vien iespējams. Līdz ar to Somija nekļuva ne par rietumvalsti PSRS acīs, ne par sociālistisku republiku Rietumiem.
Šāds stāvoklis veicināja Somijas ekonomisko attīstību. No vienas puses, somiem bija tieša pieeja Rietumu tirgum, no otras – lētas izejvielas un pasūtījumi augsto tehnoloģiju produktu ražošanai no Padomju Savienības.
Padomju Savienībai lielākais tirdzniecības apgrozījums bija ar nelielo Somiju. 1981. gadā ceturtā daļa Somijas IKP bija tieši vai netieši saistīta ar PSRS.
Somijas un PSRS noslēgtais draudzības un savstarpējās palīdzības līgums paredzēja tikai militāro sadarbību ar PSRS noteiktā situācijā, neskarot Somijas iekšpolitiku un tautsaimniecību. Tomēr praksē bija citādi.
"Cits jautājums ir tas, ka, sākot ar 20. gs. 50. gadu beigām, PSRS spēja ietekmēt arī Somijas iekšpolitiku, piemēram, valdības veidošanu. Padomju Savienību arī [Somija] atturējās kritizēt."
"No vienas puses, viņiem izdevās staigāt pa virvi. No otras, tas iedragāja Somijas demokrātiju un kaitēja Somijas starptautiskajam statusam," vērtē Somijas Starptautisko attiecību institūta Helsinkos vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Matti Pesu.
Uz Rietumiem orientētās Somijas un PSRS saskaņa nozīmēja vairākas Somijas valdības piekāpšanās, tostarp Komunistiskās partijas reabilitāciju un ierobežotas cenzūras ieviešanu. Somijas mediji reti kritizēja padomju politiku.
Somijas attiecības ar PSRS piedzīvoja divas krīzes: "nakts salnu" (1958/59), kad Maskava atteicās atzīt Fagerholmu par Somijas premjerministru; "nošu krīzi" (1961), kad PSRS nepieļāva Olavi Honka kandidēšanu prezidenta vēlēšanās.
Arī kultūra tika izmantota kā daļa no projekta, kura mērķis bija iekļaut Somiju Padomju Savienības interešu sfērā.
"Finlandizācijas" aktīvais posms kultūras jomā sākās 1956. gadā pēc Ungārijas sacelšanās, ko Padomju Savienība apspieda ar tankiem. ASV un daudzas rietumvalstis tad nolēma boikotēt Padomju Savienību kultūras apmaiņas jomā. Somija turpināja, it kā nekas nebūtu noticis.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1992. gadā Somijas draudzības līgums ar PSRS tika pasludināts par spēkā neesošu. Vārds "neitralitāte" sāka izzust no somu terminoloģijas.
Kļūstot par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti 1995. gadā, Somija uzskatīja, ka tā nevar palikt "neitrāla", jo tā ir nostājusies ES pusē. Neitralitātes koncepcija tika aizstāta ar "militāru nepievienošanos un neatkarīgu aizsardzību".
Atšķirībā no Baltijas valstīm Somija nepretendēja uz iesaistīšanos NATO. Tomēr jau kopš 90. gadiem tā ir bijusi tuvs alianses partneris, nosūtot savus karavīrus operācijās uz Balkāniem un Afganistānu.
Pērnā gada nogalē Somija paziņoja, ka tā par 9,4 miljardiem dolāru no ASV iegādāsies 64 "F-35" iznīcinātājus. Tas ir lēmums, ar kuru pie Krievijas robežām tiks izvietots īpaši moderns ASV bruņojums.
Somija vienmēr atbalstījusi pret Krieviju vērstās sankcijas (kas tika noteiktas pēc Krimas aneksijas), lai gan tās jūtami ietekmēja Somijas ekonomiku.
Krievijas uzbrukums Ukrainai gan Somiju, gan Zviedriju pamudinājis lauzt savu politiku par ieroču nepiegādāšanu karojošām valstīm, nosūtot uz Kijivu triecienšautenes un prettanku ieročus. Zviedrijai tā ir pirmā reize kopš 1939. gada, kad tā piedāvā militāro palīdzību karā iesaistītai valstij.
Kā uzskata Somijas Nacionālās koalīcijas partijas līderis Petteri Orpo, Somijai un Zviedrijai patlaban kopīgi jāsper izsķirošais solis ceļā uz dalību NATO. "Tas ir abu valstu interesēs, jo vairotu drošību visā Ziemeļeiropā," uzskata ietekmīgais Somijas politiķis.
Finland and Sweden should take the final step towards Nato membership together. This is in our mutual interest as it would increase the security in whole Northern Europe. @Kokoomus is ready to move forward. I want to thank @Moderaterna and Ulf for our constructive cooperation! https://t.co/But4ofnubu
— Petteri Orpo (@PetteriOrpo) March 18, 2022
Zviedrijas modelis
Zviedrija pasaulē ir pazīstama ar savu neitralitāti. Vairāk nekā 200 gadus tā ir izvairījusies no militārām aliansēm, pēc gadsimtiem ilgušas karadarbības ar kaimiņvalstīm izvēloties miera ceļu.
Nepievienošanās drošības blokiem Zviedrijai ļāva kļūt par vienīgo ziemeļvalsti, kas izvairījās no Otrā pasaules kara, atzīmē ārpolitikas un drošības pētnieks Tomass Pildegovičs.
Arī aukstā kara laikā Zviedrija neiesaistījās militārās aliansēs, tomēr tās neitralitāte tiek raksturota kā prorietumnieciska. Praksē tas nozīmē, ka zviedri, piemēram, slēpti sadarbojās ar ASV, sniedzot slepenu informāciju par Padomju Savienību.
Zviedrijas neitralitātes slava ļāva tās politiķiem uzņemties starptautiska vidutāja lomu konfliktējošu grupu vai ideoloģiju starpā.
Jāatzīmē, ka jau pagājušā gadsimta 80. gados Zviedrija atvēra pārstāvniecības tolaik vēl PSRS sastāvā esošajās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kamēr citas Rietumvalstis vēl ieturēja nogaidošu pozīciju.
Zviedrija atteicās no savas formālās neitralitātes, kad 1995. gadā pievienojās ES, neitralitāti aizstājot ar militāras nepievienošanās politiku.
Zviedrija ir viena no tām nedaudzajām ES dalībvalstīm, kas nepievienojās vienotajai Eiropas valūtai. Zviedru vēlētāji 2003. gada septembrī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo ideju.
2002. gadā Zviedrija svītroja jēdzienu "neitralitāte" no savas drošības politikas doktrīnas. Līdz tam 1992. gadā pieņemtā doktrīna noteica, ka Zviedrija militāri ir nepievienojusies valsts un tās mērķis ir ievērot neitralitāti karos, kas varētu izcelties tuvējos reģionos.
Pieņemtās izmaiņas nozīmēja, ka Zviedrija neitralitāti vairs neievēros tik stingri. Kā tolaik komentēja Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linda, nav reāli domāt, ka Zviedrija paliks neitrāla, ja notiks uzbrukums kādai citai ES valstij vai Zviedrijas kaimiņvalstij.
"Daudzus gadus dalība Eiropas Savienībā tika uzskatīta par potenciālu draudu Zviedrijas senajām neitralitātes un nepievienošanās tradīcijām. Berlīnes mūra krišana mainīja Eiropas drošības attīstības gaitu, galu galā padarot dalību ES par reālu iespēju pat Zviedrijai."
Lai arī Zviedrija joprojām nav NATO dalībvalsts, pēc PSRS sabrukuma tā iesaistījusies NATO miera uzturēšanas operācijās bijušajā Dienvidslāvijā un Afganistānā. Zviedrija ar militārās tehnikas sūtījumiem atbalstīja arī neatkarību atguvušo Baltijas valstu bruņoto spēku veidošanu.
Pēdējos gados Zviedrija ir paplašinājusi saikni ar NATO un regulāri piedalās kopīgās militārajās mācībās, kā arī starptautiskajās misijās. Vienlaikus Zviedrijas premjerministre Magdalēna Andešsone nesen noraidīja aicinājumus pievienoties NATO, sakot, ka tas destabilizēs Eiropas drošību.
Aizsardzības jautājumos Zviedrija cieši sadarbojas ar vairākām valstīm, tai skaitā, ar ASV, Franciju un kaimiņos esošo Somiju, kas arī nav NATO dalībvalsts. Zviedrija ir arī Apvienoto reaģēšanas spēku (JEF) līguma dalībvalsts, kurā ietilpst arī Lielbritānija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Norvēģija, Somija un Islande.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Zviedrija paziņoja, ka tā plāno pēc iespējas ātrāk palielināt militāros izdevumus līdz 2% no IKP, kas ir NATO dalībvalstu uzstādījums, lai gan daļa no alianses dalībvalstīm to vēl nav sasniegusi.
Atšķirībā no Zviedrijas, kuras "neitralitāte" laika gaitā ir transformējusies, un Somijas, kura pilnībā atteikusies no "finlandizācijas" modeļa, Austrija ir pasludinājusi "mūžīgi neitrālas valsts" statusu, kas joprojām ir spēkā. Jāņem vērā, ka atšķirībā no Ukrainas, Austriju šodien ieskauj tikai draudzīgas kaimiņvalstis.
Austrijas neitralitāte
Pēc Otrā pasaules kara un sabiedroto okupācijas Austrijas neitralitāte bija Maskavas izvirzīts priekšnosacījums, lai Šveice iegūtu neatkarību. Svarīgi, kādos vēsturiskos apstākļos Austrija ieguva starptautiski atzītu neitralitātes statusu.
Proti, Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Austriju okupēja sabiedroto spēki, un valsts tika sadalīta četrās zonās: padomju zonā austrumos, britu dienvidos, amerikāņu rietumos un franču galējos rietumos.
Arī galvaspilsēta Vīne tika sadalīta četrās sabiedroto zonās un pilsētas centrs tika pasludināts par starptautisku zonu, kurā katru mēnesi mainījās sabiedroto spēku okupācija.
Šāda situācija turpinājās desmit gadus, līdz Austrijas valdība un sabiedroto spēku pārstāvji 1955. gada 15. maijā parakstīja Austrijas valsts līgumu (pazīstamu arī kā Austrijas Neatkarības līgumu), paverot ceļu sabiedroto spēku aiziešanai no valsts.
Pēdējais ārvalstu karavīrs Austriju pameta 1955. gada 26. oktobrī, un tajā pašā dienā Austrijas parlaments pieņēma konstitucionālo likumu par Austrijas pastāvīgu neitralitāti. Kopš tā laika Austrija ir bijusi neitrāla valsts.
1955. gada decembrī Austrija pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO), un Vīne vēlāk kļuva par ANO trešās galvenās mītnes vietu. ANO birojs Vīnē tika atvērts 1980. gadā, vēl vairāk nostiprinot Austrijas apņemšanos ievērot neitralitāti.
Ar neitralitātes statusu Austrija faktiski kļuva par buferzonu starp Austrumu bloku un Rietumiem, bet ap to esošās valstis tagad visas ir NATO dalībvalstis, izņemot Šveici un Lihtenšteinu.
Austrijai ir liegta dalība militārās aliansēs, ārvalstu militāro bāzu izvietošana un piedalīšanās karā. Austrija parasti neļauj izmantot savu teritoriju citu valstu militāriem mērķiem, piemēram, tās šķērsošanai, ja vien šīs darbības nenotiek saskaņā ar ANO Drošības padomes mandātu.
"Pat ja Austrija ir neitrāla valsts no militārā viedokļa, mēs neesam neitrāli attiecībā uz vardarbību. Runājot par suverēnas valsts teritoriālo integritāti, mēs nekad neklusēsim, bet vienmēr apņēmīgi iestāsimies par to."
Šodien Austrijas valsts līgums joprojām ir daļa no Austrijas konstitūcijas un turpina ietekmēt Austrijas politisko nostāju starptautiskajā arēnā.
Austrijas turpmākā nepiedalīšanās NATO valstī ir bijis politisks diskusiju temats gadu desmitiem, taču Austrija joprojām ir apņēmusies ievērot neitralitātes pozīciju.
Atšķirībā, piemēram, no iepriekš minētās Somijas, Austrija uztur relatīvi nelielu armiju. Tās izdevumi aizsardzībai 2020. gadā bija tikai 0,6% no IKP, kas ir otrais zemākais līmenis ES pēc Maltas, liecina "Eurostat" dati.
Vienlaikus Austrija ir NATO partnere un piedalās operācijās ar ANO mandātu alianses vadībā, piemēram, miera uzturēšanas spēkos Kosovā.
Ņemot vērā pašreizējos ģeopolitiskos apstākļus, Austrijas neitralitātes ilgtspēja ir apšaubāma, – vērtē "VE Insight" analītiķis Markus Hovs. "Neviena valsts nav sala, pat tāda, kas burtiski atrodas uz salas. Ko Austrija darītu, ja karš pietuvotos tās robežām?" retoriski vaicā Hovs.
Viņaprāt, Austrijas neitralitātes modelis bija ļoti īpašs risinājums konkrētos apstākļos. Lai gan šis modelis pirmajā mirklī izklausās prātīgs, Ukrainas apstākļos tā pārņemšana būtu grūta.
Indeed, given geopolitical circumstances at present, it is questionable whether neutrality is sustainable for Austria at all. No country is an island, even those that are literally islands. What would Austria do if war approached its borders? Cut a deal? 20/
— Marcus How (@Marcus_How89) March 16, 2022
Publikācijā izmantotie avoti: "The Local", "Unian", "Reuters", "Satori", "Latvijas Avīze", "Helsingin Sanomat", "BBC", "NRP", "Radio Brīvība", "The New York Times".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
