Dzīve jau astoņus gadus rit kara ēnā – tāpēc nevar runāt par to, vai sāksies karš – tas notiek kopš 2014. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā – to TV3 Ziņām saka visi – gan politiķi, gan karavīri, gan vietējie iedzīvotāji. Un to redzam arī paši savām acīm – frontes līnijā, Lugaņskas, Doņeckas apgabalos, kur daļu Ukrainas okupējuši Maskavas finansētie kaujinieki.
Autoceļi drausmīgā stāvoklī, sabombardētas dzīvojamās mājas un cita infrastruktūra. Spilgtākais apliecinājums, kā sadalītas šīs Ukrainas reģiona daļas pēc okupācijas, ir pārejas punkts Lugaņskas piepilsētā. Šis ir kontrolpunkts, kas atdala – vienā pusē ir Maskavas kontrolētās teritorijas, otrā – Ukrainas. Cilvēki no Krievijas kontrolētajām teritorijām šeit var ienākt iepirkties un doties atpakaļ.
Kamēr esam tur pārdesmit minūtes redzam, ka kustība liela – no okupētās Lugaņskas puses cilvēki atnāk tukšām somām, atpakaļ dodas jau ar pilnām. Šeit viņi var iepirkties, saņemt pensiju. Sarunāties kameras prieksā gan neviens nevēlas. Kāda pārdevēja izstāsta – ka ir grūti – pēc Krievijas iebrukuma, okupēja ne tikai teritorijas, bet arī sadalīja ģimenes – vieni palikuši Ukrainas pusē, citi separātistu kontrolē, izolēti. Tādu tur ir daudz.
"Punkta darba laikā no atoņiem līdz četriem vakarā šeit iziet ap 2000 cilvēku. Astoņsimt metrus tālāk jau ir pretlikumīgo grupējumu kontrolpunkts."
Latvijas delegācija šeit tiek uzņemta ar lielām cerībām, ka aiznesīsim Ukrainas tautas sāpi sabiedrotajiem Eiropā. Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vecākais eksperts militāri reliģiskajos jautājumos Elmārs Pļaviņš, kurš šeit frontes līnijā sniedz atbalstu kā kapelāns karavīriem jau visus kara gadus – saka viņiem ir svarīgi, īpaši tagad, būt sadzidrdētiem – jo liela daļa Rietumos pat neapzinās, kāda dzīve ir te – ierakumos esošajiem.
"Kādos apstākļos viņi šobrīd šeit dzīvo, arī šeit – frontes līnijā – uz astoņiem mēnešiem viņiem ir pagarināts darbs pie frontes līnijas, astoņi mēneši, tas ir ļoti grūti, arī tuviniekiem ir morāli to grūti izturēt. Karavīri, komandieri, viņi ļoti maz savas ģimenes šajā kara laikā ir redzējuši un tas ir tāds liels izaicinājums. Ļoti daudz problēmas, kad šie karavīri iziet ārā savā ikdienas darbā – neviens viņus negaida, neviens nesaprot – reizēm Rietumos dzīvojošie cilvēki nesaprot, kas notiek šeit – man daudzi arī ir prasījuši, kāpec es to daru?"
Kapelāns saka – Latvijas atbalsts šeit tiek novērtēts un ir gandarījums, ka arī mūsu iedzīvotāji ir palikuši aktīvāki – ziedojot ukraiņiem gan apģērbu, gan apavus, arī ēdienu, medicīnas preces – tas šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi nozīmīgi. Bet ne tikai humānā palīdzība – Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre TV3 saka – šī delegācijas vizītes laikā iezīmējies ļoti spēcīgs Ukrainas tautas izmisums kara saasinājuma draudu priekšā.
"Seperātisti, kuri jau 2014. gadā šo militāro konfliktu uzsāka un ka aizvien šiet karš nav beidzies, jo dažkārt Eiopā aizmirst, ka karš jau šeit turpinās – cilvēki iet bojā, karavīri tiek ievainoti, apšaudes visu laiku notiek – tas cilvēcīgais šoreiz ir ļoti jūtams. Viņi ir ļoti pateicīgi Latvijai par to, ka mēs esam blakus, jo mēs saprotam no mūsu pašu pieredzes, jo mums Krievija arī ir blakus un mēs šos draudus dzīvi saprotam un varam emocionāli atbalstu sniegt – to novērtē ne tikai karavīri, ģenerāļi, amatpersonas, bet visi cilvēki, viņi emocionāli to uztver. Es pagājušajā reizē biju augustā šeit, tas, ko noteikti var just – viņi ir saliedējušies un vienlaikus var just to trauksmes sajūtu, bailes."
Bailes ir ārkārtīgi lielas, jo vairāk nekā tūkstoš kilometru garā Ukrainas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju visa ir agresora karaspēku ielenkta. Un šoreiz bailes ir ne tikai te frontes līnijā, bet visā Ukrainā. Tieši tāpēc Elmārs Pļaviņš saka – lai cik saspringti būtu šeit, Rietumiem ir jāstāv kopā ar Ukrainas tautu. Vaicāts, vai pašam nav bailes doties uz ierakumiem sniegt garīgo stiprinājumu Ukrainas karavīriem – viņš saka sekojošo.
"Manai sievai, jā, viņa skatās televīziju un klausās un viņa ir nobijsies, bet man nav nekas mainījies tāpat kā karavīriem. Kad viņiem prasa, ko jūs sakat par šo karu – viņi saka, mēs taču visu laiku karojam, kas tas par jautājumu, karosim nedaudz vairāk nekā visu laiku. Cilvēkiem, civilajiem iedzīvotājiem, ir liels stress un ne tikai tuvāk forntes līnijai 400 kilometru attālumā daudzi jau savus koferīšus liek kopā un domā, ko darīt. Šiem cilvēkiem tuvāk frontes līnijai ir šis jautājums, kā tad būs, jo, ja šeit sāksies atkal nopietnāka eskalācija… Pat mazi bērni ir apraduši ar situāciju, viņi vairs nedzird tos sprādzienus, šāvienus, tas ir savā veidā briesmīgi, bet jādzīvo ir…," atzīst Pļaviņš.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
