Popasnā 2014. gada kaujās Ukrainas spēkiem izdevās atspiest ienaidnieku – nogalināti vairāki simti vietējo, iznīcināta puse pilsētas infrastruktūras.
Šeit ir piemiņas vieta arī tiem Ukrainas karavīriem, kuri toreiz atdeva dzīvības savas valsts un tautas labā. Bet situācija astoņu gadu laikā nav uzlabojusies – pēdējās nedēļās kļuvusi atkal ārkārtīgi bīstama.
"Uz šo dienu es varu pateikt, ka ir saasinājums, ļoti nopietns saasinājums – ja man ir jāsaka par mūsu noskaņojumu – astoņus gadus jau ir karš, bet pēdējās dienās šie uzbrukumi ir kļuvuši nežēlīgāki, biežāki. Mūsu puiši, kuri stāv frontes līnijā, ir motivēti, ja mēs kaut vai runājam par to, kas notika vakar – kad apšaudīja bērnudārzu, skolu. Tur bija bērni – tas dod vēl lielāku cīņassparu – mēs zinām, par ko mēs šeit stāvam."
Popasnā neatkarīgi no apšaudēm, regulāriem sprādzieniem notiek atjaunošanas darbi – gan mājokļiem, gan ceļiem. Cilvēki, arī bērni, šeit ir pieraduši pie kara – jau sen ir iemācījušies gulēt, skanot sprādzieniem. Vietējie pat jau iemācījušies atpazīt no kāda ieroča šauts un no kuras puses šāviens nāk. Popasna ir izteikti nacionāla pilsēta – 85% iedzīvotāji ir ukraiņi – par spīti dzīvei kā uz pulvera mucas, visur ir Ukrainas valsts karogi – tā krāsās pat nokrāsoti balkoni, kas atrodas ar skatu uz fronti. Prom neviens negrasās bēgt.
Andrejs norāda, ka viņam vairs nav bail: "Nezinu, vairs jau nav bail. Var paveikties, var nepaveikties. Pēdējā nedēļā ļoti bieži šauj, nezinu, kas būs tālāk, to zina tikai viņi tur. Bet es pagaidām nekur prom netaisos."
Arī Jurijs negrasās doties prom: "Mēs jau esam pieraduši. [Cik bieži Jūs dzirdat šeit apšaudes? – red.] Visu laiku, katru dienu, katru nakti tas notiek. [Negrasāties braukt prom? – red.] Uz kurieni? Es šeit esmu piedzimis, uzaudzis."
TV3 Ziņu komanda autobusa pieturā sastop arī Alekseju, viņš ir aizbēdzis no separātistu kontrolētās Donbasa daļas. Tur dzīve esot vēl šausmīgāka, te salīdzinoši esot droši: "Protams, ka ir bail. Es pats biju spiests atstāt savas mājas un pārcelties no okupētajām teritorijām. Ir bail. Bet es šeit strādāju, man ir darbs, kalpoju mūsu valstij un turpināšu to darīt."
Katra diena šeit paiet kā uz pulvera mucas. Cilvēki jau ir gatavi – kad būs jāskrien, jāslēpjas pagrabos. Tikmēr armijā saka, – mēs stāvēsim līdz pēdējam un ne jau tikai par Ukrainu – par visu Austrumeiropu. Jo šis karš nav tikai par Ukrainu!
"Es domāju, ka starptautiskajai sabiedrībai ir ar mums paveicies, tāpēc ka šodien mēs stāvam par visu Eiropu. Mēs lieliski saprotam, kas tagad notiek šeit Ukrainā, mēs turamies pretim ļaunumam. Mēs negribam, lai tas notiek Eiropā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Tāpat negribam, lai tas notiek Polijā – tāpēc šodien mēs sargājam ne tikai savas, bet arī jūsu intereses uz mūsu robežas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
