Ukraiņu jauniete dalās ar savu kara stāstu un cerībām par nākotni

Otrā pilnapmēra kara ziema Ukrainā nākusi ar vēl smagākām apšaudēm un triecieniem teju visās lielākajās valsts pilsētās.

Agresors nežēlo nedz artilēriju, nedz cilvēkresursus.

Viena no teritorijām, kura kopš 2022. gada februāra tiek nepārtraukti iznīcināta ir Harkivas apgabals.

Tajā atrodas arī Balaklijas pilsēta. Ukrainas mērogiem neliela pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja nepilni 30 tūkstoši iedzīvotāju. Pirmajās  kara nedēļās tā nonāca okupantu jūgā un zem tā atradās teju sešus mēnešus.

Dzīvi okupācijā nācies piedzīvot arī šīs pilsētas iedzīvotājai Aļonai Faļko. Savā 21 gada vecumā viņa zina, ko nozīmē karš un bēgt no svešas varas.

Sarunā ar TV3 ziņām jauniete stāsta, lai gan pirmās kara dienas bijušas spraigas un šausminošiem notikumiem pilnas, tā pa īstam saprast, kas notiek, un apzināties, ka tas tiešām ir karš, uzreiz nav izdevies.

"26. februārī mēs izdzirdējām vēl vienu gaisa trauksmi un devāmies uz patvertni. Mums tuvākā atradās netālu no bērnudārza. Es nesapratu, kāpēc mēs ejam, jo parasti, kad dzirdējām trauksmes sirēnas manā dzimtajā pilsētā, tas neattiecās uz mums, bet uz Harkivu, ar kuru mums ir kopīga trauksmes sistēma.  Bet tad es sapratu, kāpēc. Tajā mirklī mēs gājām apkārt bērnudārzam un tad es dzirdēju raķeti pārlidojam tieši virs galvas, drebēja logi un tamlīdzīgi. Tā priekš manis bija pirmā reize, kad sapratu, cik tuvu tas ir," savās sajūtās dalās Aļonai Faļko.

Drīz pēc okupācijas sākuma, viņai ar ģimeni izdevies veiksmīgs izkļūt atpakaļ uz Ukrainas kontrolēto teritoriju. Jāteic gan, ka pavadītais laiks okupācijā palicis vien vēsturei. Telefona atmiņa, pirms došanās prom, drošības nolūkos, bija jāiztukšo un no tā laika.

Palikusi vien viena bilde, kura, kā saka jauniete, devusi cerību – tajā iemūžināti virs mājas garāžas sasēdušie baloži dienā, kad pilsēta bija jāatstāj un apkārt dzirdamas bijušas vien nemitīgas sprādzienu skaņas.

Aļonai Faļko

"Tajā laikā bija salīdzinoši viegli pamest pilsētu, ja to vēlējās. Taču bija jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neizaicinātu krievu karavīrus. Jau maijā cilvēki vairs nevarēja izbraukt līdz mirklim, kad Balaklija tika atbrīvota. Piemēram, mana skolotāja gribēja doties prom, jo dzīve tur kļuva nepanesama, bet iespējas bija ļoti nelielas, bija tikai viens ceļš un tie, kas uzdrošinājās [to izmantot] ļoti riskēja."

Šobrīd Aļona dzīvo Kijivā. Vietā, kur kopš šī gada sākumā Krievija veic vēl nepieredzēti spēcīgus triecienus. Vaicāta par to, kāda izskatās ukraiņu ikdienas dzīve, vien noteic, ka tā turpinās.

Aļonai Faļko

"Ikdiena izskatās tā, ka tu vienkārši dzīvo un, ja dzirdi gaisa trauksmi vai sprādzienu, ļoti ātri maini savus plānus. Uz vietas. Kad bija masveida uzbrukumi, piemēram, 2. janvārī, es droši vien naktī pagulēju vienu vai divas stundas. Bet mani patiešām iespaido un iedvesmo tas, ka cilvēki visā valstī un, šajā gadījumā Kijivā, izskatās ļoti noguruši, tiešām – acu vietā vien ir dobumi, bet viņi turpina dzīvot. Tu ej uz darbu, dari to, kas tev jādara un turpini būt stiprs un drosmīgs."

Sarunas noslēgumā Aļonai vaicāju, kādu viņa redz Ukrainas nākotni, ņemot vērā, ka viņa ir ne vien paaudze, kas aktīvi to aizstāv frontes līnijās, bet būs arī tā, kas valsti atjaunos.

Aļonai Faļko

"Mums ir vīzija, cilvēkiem ir vīzija – viņi vēlas brīvu valsti, viņi vēlas taisnīgu valsti, viņi vēlas labklājīgu un brīvu nākotni. Pat no tā, ko es redzu internetā, par ko runāju ar saviem draugiem. Mūsu mērķis ir palikt valstī, tas, iespējams, ir pirmais punkts. (..) un mēs vienkārši vēlamies godīgas attiecības starp valdību un pilsoņiem un starp pasauli un ukraiņiem. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai būtu balsis par to, kādas pārmaiņas mēs vēlamies un kas tam ir jādara."

Runājot par karu bieži vien priekšplānā nonāk izšauto lādiņu skaits, frontes līnijas garums, mirušo un cietušo statistika. Taču aiz katra cipara slēpjas cilvēka stāsts un ikdienas ritējums, kas ir kara cenas patiesā seja.