Uztūkuši acāboli un mazuļa jutīgums. Kā ilgstoša atrašanās kosmosā ietekmē astronautus?

Deviņi mēneši gan nav ilgākais laiks, kādu cilvēks pavadījis kosmosā. Krievu kosmonauts Valērijs Poļakovs savulaik kosmosa stacija "Mir" pavadīja 437 nepārtrauktas dienas. Un tomēr lielākā daļa garo kosmosa misiju ilgst maksimums sešus mēnešus, skaidro "The Guardian".

Kaulu blīvuma un muskuļu masas izmaiņas

Kā vairumam zināms, kosmosā gluži nepastāv tāda lieta kā gravitācija, kas mūs stingri notur pie zemes. SKS ir mikrogravitācija, taču tās spēks ir nesalīdzināms.

Gravitācijas trūkums cilvēka ķermenī var izraisīt ievērojamu un neatgriezenisku kaulu blīvuma zudumu. Līdzšinējie novērojumi rāda, ka pēc viena mēneša kosmosā astronauts var zaudēt līdz pat 1,5% no kaulu masas, vēsta CNN. Šāds zaudējums cilvēku var padarīt neaizsargātāku pret lūzumiem un izraisīt priekšlaicīgu osteoporozi.

Tāpat tas liek zaudēt muskuļu masu rokās, kājās, torsā un citviet, tostarp sirdī, jo vājās gravitācijas dēļ šim muskulim vairs nav jāstrādā tik intensīvi kā uz Zemes. Attiecīgi samazinās asins daudzums cilvēka ķermenī, mainās arī asinsrites veids – tā var palēnināties, tādejādi veidojot trombus.

Jāpiebilst – lai palīdzētu mazināt kaulu un muskuļu problēmas, astronautiem ir īpaša diēta, kā arī tie SKS ik dienu divas ar pusi stundas nodarbojās ar fiziskajām aktivitātēm.

Ir gan kāda izmaiņa, uz kuru, iespējams, var skatīties kā ieguvumu. Bez gravitācijas spēka cilvēka mugurkauls iztaisnojas, un cilvēks kļūst garāks. Tiek lēsts, ka astronauti kosmosā var "paaugties" pat par 3% pirmajās trīs vai četrās bezsvara dienā. Atgriežoties uz Zemes, astronauti gan diemžēl atkal "sarūk".

Uzkrājas šķidrumi

Tā kā cilvēka ķermenis 70% sastāv no ūdens, astronauti jūt izmaiņas arī šajā ziņā. Jau atkal gravitācijas ietekmē kosmosā šķidrumi vienmērīgi plūst pa visu ķermeni un mēdz uzkrāties vietās, kur tas parasti uz Zemes nenotiek.

CNN velk paralēles ar ilglaicīgu stāvēšanu uz rokām, kā rezultātā ķermeņa šķidrumi vairāk saplūsti galvas rajonā. Šī efekta dēļ bieži vien astronauti visu kosmosa misijas laiku dzīvo ar "saaukstēšanos". Tāpat ir traucēta oža, kas gan, iespējams, ir labi, jo kosmosā nav iespējams atvērt logu, lai izvēdinātu telpas.

Šķidruma plūšanas izmaiņu dēļ seja, arī ekstremitātes var izskatīties un justies pietūkušas. Taču šī blakne izzūd aptuveni trīs dienu laikā pēc atgriešanās uz Zemes.

Tāpat šķidruma uzkrāšanās dēļ var tikt bojāta astronautu redze, jo mainās acs ābolu forma – tie uztūkst. Tā gan arī parasti atgriežas normālā stāvoklī, bet ir gadījumi, kad astronauti pēc misijas kosmosā ir spiesti valkāt brilles visu atlikušo mūžu, norāda "The Guardian".

Radiācija un izmaiņas šūnu līmenī

Iespējams, visbīstamākā ietekme, kurai astronauti savās misijās tiek pakļauti, ir radiācija. Zemes atmosfēra un magnētiskais lauks mūs dabiski pasargā no augsta līmeņa radiācijas, bet kosmosā šādas aizsardzības nav.

NASA skaidro, ka astronauti ir pakļauti trīs starojuma avotiem: daļiņām, kas atrodas Zemes magnētiskajā laukā, Saules enerģētiskajām daļiņām un galaktikas kosmiskajiem stariem.

Esot ilgstoši pakļautiem šādiem radioaktīvajiem stariem, pieaug astronautu risks saslimt ar vēzi, tostarp retiem vēža paveidiem.

Tāpat līdzšinējā pieredze rāda, ka ilgstoši pavadīts laiks kosmosā var vājināt cilvēka imūnsistēmu un padarīt astronautus uzņēmīgākus pret dažādām infekcijām. Kā arī kosmoss ķīmiski modificē cilvēka DNS.

Atgriešanās uz Zemes

Ka akcentē CNN, vēl pirms atgriešanās uz Zemes abiem astronautiem Vilmoram un Viljamsai bija jāveic īpaša procedūra. Tostarp jāpalielina šķidruma daudzums organismā, lietojot sāls tabletes un ūdeni. Tāpat jāvelk kompresijas zeķes, kas stiepjas no pēdām līdz viduklim un augstāk, lai šķidrumu pārvietotu atpakaļ uz ķermeņa centriem.

Tas tādēļ, ka ir svarīgi, lai atgriešanās laikā astronautu ķermenis ir pareizi sagatavots.

Abiem arī nedaudz būs jāpaciešas, pirms viņi varēs satikt savas ģimenes, jo Vilmora un Viljamsa kādu brīdi uzturēsies Džonsona kosmosa centrā Hjūstona, līdz ārsti dos atļauju doties mājup.

Izdevumam "The Guardian" Austrālijas Nacionālās universitātes astrofiziķis Breds Takers sacījis, ka atgriešanās uz Zemes ikvienam astronautam ir ļoti nogurdinoša, jo viņi var piedzīvot arī bezspēku un galvas reiboņus. Līdz ar to astronautiem atgriežoties tiek nodrošināta fizikālā terapija, kas patiesībā līdzinās tai, kādu piedzīvo pacienti, kas ilgstoši pavadījuši guļam, piemēram, komā.

Jāpiebilst, ka ir vēl pāris lietas, kuras astronauti var piedzīvot atgriežoties. Viena no tām ir neparasta, proti, tā kā kosmosā gravitācijas neesamības dēļ apģērbs pilnībā nepieskaras cilvēka miesai, nereti astronauti uz Zemes piedzīvo teju mazulim raksturīgu ādas jutīgumu. Daži pēcāk apģērba pieskaršanos miesai raksturojuši kā rīvēšanos ar smilšpapīru.

Tāpat pēc tik ilgas prombūtnes astronauti var saskarties ar trauksmi, pat depresiju. Bet citi piedzīvo tikai astronautiem iespējamu efektu – ilgstoši redzot Zemi no attāluma, attīstās neticama saikne ar cilvēci, kuru papildina cilvēces trausluma apziņa. To mēdz dēvēt par "pārskata efektu" ("overview effect" – angļu val.).

Jebkura gadījumā atgriešanās mājās astronautiem vienlaikus ir priecīgi saviļņojošs notikums, bet arī prasa vērienīgu aklimatizēšanos. Gan ķermeniskā ziņā, gan ikdienišķā – no kosmosa stacijas un specifiskas ikdienas pēkšņi jāatgriežas pie normālām maltītēm un braukšanas ar auto.