Ziedojumu Ukrainai apmēri un cilvēku aktivitāte samazinās; iedzīvotājus mudina nepagurt

Ilggadējais Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš rāda kārtējo sarūpēto sūtījumu Ukrainas karavīriem frontē – pārtika, ūdens, cepumi, gan arī papīra dvieļi, komuflētās armijas bikses. Situācijai saglabājoties saspringtai, Ukrainas brīvības cīnītājiem nepieciešams viss – sākot ar pārtikas, medicīnas precēm, beidzot ar apģērbu un dažādiem ikdienas sīkumiem.

Elmārs Pļaviņš

NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos

"Šādas te, es tās varu attaisīt, vienu es taču varu, pārbaudīsim kvalitāti. Patlaban jau ziemas drēbes un daudzas citas lietas, zābaki viņiem vajadzīgi. Nu, visādas praktiskas lietas. Šis ies uz fronti."

Šīs preces un trīs automašīna, kas sarūpētas kopā ar brīvprātīgo kustību "Uzņēmēji mieram ", šovakar pievienosies Reiņa Pozņaka un viņa komandas organizētajam tviterkonvojam. No Rīgas uz Ukrainu izbrauks kopumā 20 automašīnu, kas turpmāk karavīriem frontē palīdzēs cīnīties pret krievu okupantiem.

Reinis Pozņaks

NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos

"Šodien dosies 42. konvojs ļoti iela iespēja, ka atzīmēsim 600 automašīnu jubileju, bet, protams, cilvēki pierod, nav viegli šobrīd vispār energoresursu cenu un citu problēmu dēļ, un tas viss iet mazumā. Patlaban diezgan aktīvi reģionos ziedo mašīnas – tieši šorīt viena daudzbērnu ģimene no Liepupes atveda savu "vojādžeri" nevis pārdot, bet atdot Ukrainai."

Reinis pats jau vairākkārt bijis Ukrainā, ticies ar karavīriem, kuri ikdienā izmanto no Latvijas atsūtītos auto. Viņš saka – ukraiņi ļoti novērtē jebkuru atbalstu un automašīnas frontē nepieciešamas vēl un vēl. Ne tikai karavīriem, bet arī mediķiem un brīvprātīgajiem, kuri nogādā pārtiku un medikamentus nopostītajās pilsētās.

"Tās automašīnas joprojām trūkst, jo to dzīve nav diez ko gara. Tās iet uz visu frontes līniju, pēc tiem pieprasījumiem varam noprast, kur notiek aktīvākā karadarbība/tās automašīnas ir pamats vietējo kauju veiksmēm. Der jebkādas veida mašīna, ja vien tā ir braucama. Mums viņiem ir jādod transports, nevis problēmas, der jebkurš auto. Viena lieta ir fronte, un otra lieta ir viss, kas saistīts ar ikdienas dzīvi – ārsti, sociālie darbinieki, kuriem tāpat šīs mašīnas sabombardē, un viņiem tāpat ir jābrauc pie pacientiem, tāpēc, jā, der jebkurš transports kā tāds," saka Pozņaks.

Tikmēr jau tiek domāts, kā piepildīt nākamo sūtījumu Ukrainas karavīriem frontē. Elmārs Pļaviņš neslēpj – kravas piepildīt kļūst arvien grūtāk, taču tās Ukrainas draugiem kļūst arvien nepieciešamākas.

"Trīs mašīnas pilnas ar dažādām labām lietās, un atkal mēs esam uz nulles, bet ļoti ir vajadzīgi apģērbi, armijas apģērbi, pārtika, šīs iespējas jau nav tikai nauda, mēs varam tur atrast iespējas noziedojot pārtiku citas lietas, arī mašīnas."

Elmāram ar Ukrainas bruņoto spēku karavīriem un kapelāniem izveidojušās ciešas saites jau no 2014. gada Krievijas iebrukuma. Viņš neslēpj, ka pašam ir emocionāli smagi, redzot, kas tiek nodarīts Ukrainai un tās cilvēkiem. Šajā karā – frontē – zaudēti arī pašam ļoti tuvi draugi no karavīru rindām.

Tomēr Elmārs saka: "Cerība mirst pēdējā, ar cerību es ceļos un ar cerību eju gulēt, ar ziņām sāku dienu un ar ziņām par Ukrainu noslēdzu to. Pielūdzu un domāju, un ticu, ka būs. Karavīri visādā ziņā ir noguruši, bet katrs tāds iedrošinājums – maza palīdzība, maza cepumu paka, ko viņiem aizvedīsim, tas dod viņiem smaidu un iedrošinājumu. Viņi īr ļoti motivēti karavīri, katru dienu sazvanos, viņi man vienmēr saka – pietiek čīkstēt – un es, redzot to motivāciju un vēlmi cīnīties par savu Ukrainas brīvību un savā ziņā arī par mūsu Latvijas brīvību… Tas ir mazākais, ko mēs viņiem varam dot."

Kā Elmārs, tā Reinis mudina iedzīvotājus nepagurt un neaizmirst, ka šis ir arī mūsu karš, karš kurā Ukraiņi, noturot Krievijas okupācijas spēkus frontē, izlej asinis arī par mūsu visu drošību un brīvību. Tāpēc katrs cents ir būtisks, lai atbalstītu, palīdzētu un apliecinātu, ka Ukraina šajā karā nav viena.