Latviju sasniegušas jau vairāk nekā 50 ukraiņu sievietes, kuras gaida bērniņus. Deviņiem ukraiņu bēgļu bērniem dzimšanas apliecībā kā dzimšanas vieta ierakstīta Rīga. Kā ir doties bēgļu gaitās, esot stāvoklī un ar piecgadīgu bērnu pie rokas, par to TV3 Ziņām Rīgas Dzemdību namā pastāstīja Marija Ivaščenko.
Marija Rīgas Dzemdību nama gultiņā maigi iegulda trīs dienas veco meitiņu Dominiku. To, ka abas satiksies Rīgā, nevis Kijivā, gaidību laikā māmiņa pat iedomāties nespēja. Ģimenē jau aug piecus gadus vecais Matvejs. Vēl Ziemassvētkos visi kopā pozēja pie skaisti izrotātas eglītes, bet te pēkšņi 24. februāris sagrāva visus nākotnes plānus.
Marija Ivaščenko
jaunā māmiņa no Kijivas
"Kad sākās karš, tas bija 24. februāra rīts. Aptuveni puspieci no rīta. Man vēdinājās logs, bija nemierīga nakts, un es pamodos no lidojošu lādiņu trokšņa. Vēl nodomāju – varbūt tas ir sapnis? Teicu vīram – vai sācies karš? Nospriedām, ka visdrīzāk tā, jo bija dzirdami sprādzieni."
Jaunā māmiņa no Kijivas stāsta, ka tobrīd sākās panika un bailes. Bija grūti saprast, ka notiekošais ir pa īstam. "Galvā neziņa – vai vākt mantas, modināt bērnu? Es vēl stāvoklī biju, astotajā mēnesī," viņa atminas.
Ātri savāca mantas, iesēdās mašīnā un galvaspilsētu pameta, cerot, ka Ziemeļukrainā būs mierīgāk. Pat vienojās ar turienes dzemdību namu, ka meitiņu pasaulē laidīs tur, bet bailēs, ka netālu ir aviācijas bāze, ko okupanti varētu bombardēt, tomēr nolēma ar dēlu valsti pamest.
"Morāli bija ļoti smagi. Tu pamet savu ģimeni, tuviniekus, vīru… Ļoti pārdzīvoju, lai dzemdības nesāktos ceļā, pirms laika. Biju saspringta, vēders sāpēja, nepārtraukti stress. Pastāvīga panika! Pat spiediens no bailēm pacēlās," stāsta Marija.
Latviju Marija ar dēliņu izvēlējās tāpēc, ka vīram šeit bija paziņa. Nokārtoja pabalstus un stājās uzskaitē Rīgas Dzemdību namā. Kad pienāca laiks, šejienes speciālisti palīdzēja, kā varēdami, bet māmiņa stāsta, ka pēc visa pārdzīvotā dzemdības šķitušas daudz smagākas nekā pirmās. Izturēja, un nu jau laimīgi tur klēpī savu mazulīti.
Marija Ivaščenko
jaunā māmiņa no Kijivas
"Katrs, kuru sastopu, man piedāvājis kādu palīdzību. Vienaldzīgo nav. Jau no pirmās dienas man sagādāja bērna ratiņus un gultiņu, visu nepieciešamo no sīkumiem līdz lielajām lietām. Esmu ļoti aizkustināta, jo pat negaidīju tādu palīdzību! Domāju – mums palīdzēs, bet negaidīju, ka tik ļoti. Tāpēc esmu ļoti, ļoti pateicīga Latvijas tautai."
Rīgā piedzimuši jau desmit ukraiņu bērniņi, un uzskaitē ir vēl vairāk nekā 56 grūtnieces. Laimīgi savu pirmdzimto meitiņu sagaidījusi arī jaunā māmiņa no Hersonas, kura gan runāt kameras priekšā nevēlējās. Viņa ir pateicīga, ka paguva aizmukt, iekams pilsētu okupēja krievi.
Marija saka – ir skumji un sāp sirds par netaisnību, kas vērsta pret viņas tautu. "Gribētos rīt pamosties un domāt, ka tas bijis tikai slikts sapnis, bet saproti, ka šobrīd tas notiek pa īstam. Gribas tomēr uz savu dzimto zemi, pie tuvajiem, pie vīra. Ceru, ka tuvākajā nākotnē viss beigsies, un mums būs daudz maz droši atgriezties mājās," viņa cer.
