Brīvības pieminekļa godasardzes ceļš cauri laikiem: No plastikāta bruņucepurēm līdz cildenajam Latvijas Armijas veidolam

"Nostiep purngalu, zods gaisā, roka pie nabas, otra roka uz aizmuguri, un ejam uz priekšu. To pašu ar pretējo roku un kāju" – tā karavīri dara, kad mācās soļot, lai varētu vēlāk kļūt pie godasargiem pie pieminekļiem un citos militārajos pasākumos

Kaprālis Pauls Grīnbergs uz asfalta sazīmētās rūtiņās un demonstrē godasardzes parādes soli. Šis ir ierindas laukums, kur karavīri trenējas – cik tieši tālu kāju likt: "Visi iemācās spert vienādā garuma soli, un nav tas, ka kāds kādu apdzen, bet iet reizē."

Pauls pats nu jau ir instruktors un māca citus, bet labi atceras vēl to pirmo reizi, kad viņam bija uzticēts pienākums sargāt Brīvības pieminekli: "Atceros to pirmo dienu – tas bija 2015. gada jūnijs. Tā pirmā stunda bija neatkārtojama, stress bija liels. Ne visiem dod tādu iespēju stāvēt pie Brīvības pieminekļa un to stundu es tā knapi atceros, visi bija lielā stresā. Vajag sagatavoties morāli – kad ir auksts, jābūt labi saģērbtam. Vasarā – kārtīgi jādzer ūdens, lai nepaliktu slikti stāvot. Protams, fiziskais stāvoklis – uz muguru liela slodze, tāpēc jātrenē dziļā muskulatūra, lai varētu labāk stāvēt."

Un kā ar garāmejošo centieniem sasmīdināt, izjokot? Izrādās, biežāk sargkareivjus izaicinot tieši vietējie, nevis ārvalstu tūristi.

"Es ļoti labi apzinājos, kur es atrodos un kādi ir mani tiešie pienākumi. Tajā brīdī Tev nav ne smiekli padomā, nekas. Tu dari savu darbu, reprezentē NBS un stāvi pie Brīvības pieminekļa," norāda Pauls.

Goda sardze pie Brīvības pieminekļa ir tradīcija jau kopš pieminekļa atklāšanas 1935.gada, ko pārtrauca vien abas okupācijas varas.

Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš TV3 Ziņu komandu izved cauri garajam ceļam, kā mainījies sargkareivja vizuālais tēls.

"Neatkarības kara laikā formastērpi varēja būt visdažādākie – reglamentētais bija, bet ne visiem pieejams. 1923. gadā jau bija visiem, un 1932. gadā to nedaudz pielāgo. Tieši tāds, kādu redzam mūsdienās, visvairāk atbilst 1932. gada formastērpam, ko, neatkarību atgūstot, pārņēma štāba bataljons, lai kaut kā parādītu pēctecību, kāda ir saglabājusies no Armijas laika un ar visām zīmotnēm, atšķirības zīmēm redzam tādus, kādi stāvēja tajā laikā," stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš.

1990. gadu sākumā – tāpat kā visa sabiedrība, arī karavīri vilka to, kas bija. Galvā lika bruņucepures, kas gan nebija gatavotas no metāla, bet tepat Valmierā no plastikāta, lai vieglāk. Ziemā – padomju siltā par "pižiku" sauktā ausaine un šinelis.

Pavērsiena punkts bija ASV prezidenta Bila Klintona vizīte Rīgā 1994. gadā, kad formas tērpi pakāpeniski atgriezās cildenajā Latvijas Armijas veidolā, kādu pazīstam šodien.

Prasības attiecībā uz sargkareivju augumu laika gaitā mīkstinātas. Tam bija jābūt vismaz 180 cm garam ar kājas izmēru ne mazāku par 43. Mūsdienās princips esot – tā kā latvieši ir gara tauta, arī kareivjiem jābūt jo garākiem, jo labāk, bet galvenais, lai abi maiņā ir daudz maz līdzīga auguma.

Un šobrīd apmācībās jau trenējas arī sieviešu kārtas karavīri, kas goda sardzē pie mūsu galvenā Brīvības simbola sāks stāvēt no nākamā gada.