Čebotarenoka: Mums sava brīvība ir jāturpina sargāt katru dienu

Krievijas iebrukums Ukrainā un kara noziegumi, ko okupanti turpina pastrādāt kaimiņvalsts teritorijā, vēršoties pret Ukrainas tautu, ir atgādinājums mums visiem, ka mūsu senču izcīnītā brīvība nav pašsaprotama.

TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna: Šis ir savādāks 4.maijs, nekā mēs ar Jums esam tikušās iepriekš. Kādas ir jūsu sajūtas patlaban mūsu valsts svētku laikā?

Biedrības "4.maija Deklarācijas klubs" prezidente Velta Čebotarenoka: Sajūtas ir divējādas. Protams, liels prieks, ka mēs esam NATO, ka mēs esam Eiropas Savienībā, ka mēs pirms 32 gadiem izšķīrāmies par šo balsojumu. Galvenais, nevienu brīdi nejusties tā – viss ir labi, mēs te esam brīvi, neatkarīgi, bet justies tā, ka mēs esam brīvi, neatkarīgi, bet mums par šo brīvību visu laiku ir jātur prātā doma, ka mēs nevaram atlaist, ka mums ir par šo brīvību jācīnās. Un nekāda nauda to neatsver. Nu, būs jāsamaksā vairāk par gāzi, siltumu, nu, būs – bet tas nav tā, ka tev katru dienu krīt cilvēki, ka mirst bērni, ka mežoņu bars izposta Tavu zemi, Tavas sievietes, bērnus – viņiem nekas nav svēts un viņi ir mūsu kaimiņi. Tas mums ir jāpatur prātā, jo viņi ir mūsu kaimiņi. Šis karš un visa šī situācija ir pamainījusi to viedokli, ka viss ir burvīgi, viss ir viegli, es esmu piedzimis neatkarīgā Latvijā, nekas te nevar mainīties. Cilvēki palēnām, bet sāk saprast, cik viss tomēr ir trausls.

Ieva Vārna: Diemžēl, bet varbūt bija jānotiek kaut kam tādam, lai mūsu valstī atdzimtu tautas vienotība?

Velta Čebotarenoka: Jā, varbūt sākšu ar to, ka tika lamāta valdība – es to uzskatu par lielu nelietību, pat neģēlību, lamāt valsts augstākās amatpersonas, lamāt Saeimu, valdību – ar to mēs padarām valsti nedrošu, mūsu ienaidniekam neko citu nevajag, kā sabojātu valstsgribu, sabojātu valsts mīlestību.

Ieva Vārna: Spilgti palicis jūsu sacītais par to – kā mēs bijām Krievijai iekārojama valsts, tā esam arī tagad, cik droši mēs šodien varam justies?

Velta Čebotarenoka: Nu, jau gan varam justies droši, es domāju, ka palēnām šī kara rezultātā arī tie, kas pie mums ir piektā kolonna – sevišķi, ņemot vērā, ka tagad lielai daļai sabiedrības nav pieejami Krievijas masu informācijas līdzekļi, ka viņi kaut kā sāk saprast, es vismaz ceru. Varbūt ne mana paaudze, bet jaunāki cilvēki sāk saprast, kas ir patiesās vērtības. Viņiem – jauniešiem – ir vēlme dzīvot Eiropeiskā valstī, labklājīgā valstī un es nezinu – var jau būt tas ir naivi, bet es domāju, ka Krievijai šis ir zināms gals. Jo nostāties pretim visai pasaulei, lai cik Tu varens būtu savās domās, bet ne ekonomiski, ne arī militāri – Tu vienkārši zaudēsi. Man reizē ir tik daudz kas tur nesaprotams, kā Tu vari saņemt ziņu par sava dēla nāvi un lielīties, ka tev ir samaksāti 140 dolāri un, ka redzi valsts par Tevi nav azmirsusi?! Manam prātam tas nav aptverami. Mēs eam pārliecinati, ka uzvarēs Ukraina, bet pēc tam jādemilitarizē Krievija ekonomiski un militāri – jānoliek vietā tā, lai viņi nevarētu piecelties kājās un atkal apdraudēt savus kaimiņus.

Ieva Vārna: Tomēr ir mums tāda sabiedrības daļa, nebūt ne maza, īpaši Latgalē, kas arī pie mums gaida šos "atbrīvotājus".

Velta Čebotarenoka: Es būšu skarba, es uzskatu, ka šobrīd Latvijas valstij ir ļoti nopietni jānosaka – Latviešu valoda visur. Valstij nav jādomā, jāmeklē tulki, kā vienam vai otram palīdzēt izskaidroties. Meklē pats tulku, meklē savu bērnu, mazbērnu, kaimiņieni, ņem zem rokas! Mēs esam auklējušies, mums pārmet, ka mēs neesam integrējuši… Ko mēs neesam integrējuši, kas vēl mums bija jādara? Gadiem esam auklējušies un skaidrojuši – tiesās tulks, pašvaldībā, ja neatbild krieviski, ir skandāls. Tieši otrādi tagad veikalos būtu jāliek sods par to, ka tā pārdevēja nevis valsts valodā runā, bet svešā mēlē, svešā okupantu mēlē, kas pašlaik iznīcina veselu tautu. Valsts drošības iestādēm ir ļoti nopietni jāstrādā. Saimnieki esam mēs, neviens cits. Latvietim savā zemē ir jājūtas kā saimniekam, pārējie ir laipni gaidīti, ja viņi šo valsti ciena un mīl, ja nē – pašu izvēle.

Ieva Vārna: Jūs pati gan savus bērnības, gan jaunības gadus ļoti labi izbaudījāt, ko nozīme krievu pasaule…

Velta Čebotarenoka: Ļoti labi zinu, jā..

Ieva Vārna: Redzot to, ko viņi šobrīd nodara Ukrainai un tās iedzīvotājiem – cilvēcīgi, kādas ir Jūsu sajūtas, atceroties savu bērnību, dzīvojot šeit padomju okupācjā?

Velta Čebotarenoka: Nekad jau latvietis nav tā mierīgi sadzīvojis ar okupantu – jā mēs viņus pieņēmām, bieži vien darba vietās bijām spiesti rakstīt dokumentus svešajā mēlē runāt, bet pat bernībā pagalmos uz ielas, kad kāvās latviešu bērni un krievu bērni, mēs vienmēr bijām fašisti un viņi bija "labie". Mēs augām un centāmies ņemt to labāko, kas tur bija. Jā, bija labas filmas – lasījām dzeju. Man ļoti patika krievu romances, bet ziniet, es nekad negaidīju, ka manī notiks tik liels lūzums, ka es vairs nevaru pieskarties ne Puškinam, ne Ļermantovam, ne Tolstojam… Es, protams, visu to esmu izlasījusi savulaik, tā ir mana bagātība, mana bagāža, bet es uz to skatos citādi. Bieži saka – nejaukt mākslu, to aiztikt nevajag! Nu, ja mēs runājam par to Pārdaugavas okupekli  Viss šis laukums man neka pat jaunībā nav paticis, laikam iekšēji tāda sajūta. Vēl arī mums no algas tam atvilka obligātā veidā – tātad tas ir mans piemineklis, tas nav ne Maskavas, ne Padomju Savienības – viņi tajā nav ne kapeiku ieguldījuši. Mēs – jūsu vecāki, draugi – ar varu maksājām, mums ir tiesības šo pieminekli nojaukt.

Ieva Vārna: Kāds ir jūsu novēlējums Latvijas iedzīvotājiem un latviešiem visā pasaulē šajos valsts svētkos?

Velta Čebotarenoka: Es visiem iedzīvotājiem novēlu to vienotību, to draudzību, to palīdzēt gribu un spēju, kāda pašlaik ir mūsos pamodusies. Nepazaudēt šo dzirksti, jo tā ir arī dzīves mīlestība. Jestru garastāvokli, rūpes par savu veselību, mīlēt savus bērnus, mazbērnus, vienam otru – nekautrēties vienam otram teikt: "es Tevi mīlu",  jo dzīve ļoti ātri skrien un kādreiz var iznākt nožēlot, ka toreiz vajadzēja pateikt, bet es kaut kā apjuku. Nekad neapjukt, jo aiz Tevis ir Tava Latvija, brīva, neatkarīga – skaista valsts!