"Es atbraucu dalīties ar reāliem piemēriem no frontes." Kara mediķe Sarmīte Cīrule viesojas Latvijā

Ukrainā viņa palīdz ievainotajiem tieši frontē, bieži zem apšaudes. "Kad mūsu stabilizācijas punktu sabombardēja, es nezinu, kā mēs palikām dzīvi. Tajā brīdī apzinies – var arī neatgriezties," viņa atklāj. Cīrule pati guvusi ievainojumu, pēc kura nācies pavadīt slimnīcā pusotru mēnesi un mācīties no jauna staigāt. Tomēr palikt mierīgā vidē viņa nespēja ilgi: "Tā nav varonība, tā ir misijas apziņa. Ja Dievs ir lēmis, ka man jābūt tur, tad man tur jābūt."

Sarmīte stāsta arī par kara nežēlību un to, kā apzināti tiek mērķēts uz mediķiem un glābējiem. "Tas ir personiski, kad redzi, ka grib iznīcināt tieši tos, kas glābj. Tas ir necilvēcīgi. Bet es daru, cik manos spēkos, lai šīs zvērības reiz beigtos un vainīgie stātos Hāgas priekšā," viņa saka.

Viņa neslēpj vilšanos arī par diplomātiskajiem procesiem un lēmumu vilcināšanos. "Katrs solījums iedosim vai neiedosim raķetes ir reālu dzīvību jautājums. Kamēr pasaulē spriež, frontē cilvēki mirst," uzsver Cīrule. Viņasprāt, pasaule joprojām cīnās ar egoismu un impēriskiem kompleksiem, kas dzen cilvēkus "gaļas mašīnā".

Neraugoties uz nogurumu un psiholoģisko slodzi, Cīrule turpina darbu. Viņas vienība lielākoties balstās uz ziedotāju palīdzību – no medicīnas iekārtām līdz transportam. "Bez Latvijas atbalsta mēs nespētu turpināt," viņa saka. Atelpas brīžos mediķe satiek ukraiņu civiliedzīvotājus, savus krustbērnus un savus kareivjus. "Es neskatos filmas – mana grāmata ir dzīve pati. Un, kad redzu Latvijā bērnu, kas dodas uz bērnudārzu, man sirds raud un priecājas reizē. Es ceru, ka Ukrainā arī atkal pienāks tā diena, kad bērni varēs doties uz mācību iestādēm," saka Cīrule, kura jau 30. oktobrī atgriezīsies Ukrainā, lai turpinātu savu misiju.