"Es gribētu, lai jūsu bērni neuzzina, kas ir karš." Saulkrastos jaunieši tiekas ar ukraiņu karavīru

Interese par iespēju aprunāties ar ukraiņu karavīru Saulkrastu jauniešu centra telpas piepildīja visai ātri. Turklāt klātesoši bija ne tikai bērni, bet arī pieaugušie – arī zemessargi un policisti.

"Man gribētos zināt, kā viņiem veicas, jo jau trīs gadus ar tiem krieviem nokauties – tas ir ilgs laiks, un tas droši vien ir grūti katru dienu iet un kauties par brīvību," saka Laura.

Pie jauniešiem ieradies bija Serhijs Zinčuks, kurš kopš vasaras Latvijā iziet rehabilitāciju pēc karā gūtajām traumām. Viņš gan nemaz neslēpa – izstāstīt, kas piedzīvots, ir principā neiespējami, taču, cik nu bija iespējams, bērniem izrādīja gan foto, gan atbildēja uz jautājumiem.

"Kā cilvēks var saprast, kas ir karš, ja viņš tajā nav piedalījies? Izstāstīt – tas ir kā noskatīties filmu. Šī bija skola, kuru krievi sabombardēja tāpēc, ka tā bija ukraiņu skola," rāda Serhijs.

"Jauniešiem bieži vien trūkst izpratnes par to, ko nozīmē karš, cik tie ir briesmīgi apstākļi un ko tas nozīmē tiem, kas tur dzīvo un karo. Tas, ko mēs ļoti vēlamies, lai viņi, uzklausot karavīru pieredzi, saprot, ka tā nav spēle, nav izklaide un tas ir ļoti nopietni," saka Saulkrastu domes pārstāve Zanda Bistere.

Uz jautājumu, ko vēlētos, lai bērni saprot no sarunas, Serhijs Zinčuks norāda: "Es gribētu, lai jūsu bērni neuzzina, kas ir karš, jo karš ir ļoti biedējoši. Tā nav nekāda romantika, bet patiešām īstas šausmas."

"Kļuva daudz skaidrāks par pašreizējo situāciju tur. Es pati neinteresējos daudz par karu un lietām saistītām ar nāvi, jo tas man uzdzen ļoti daudz stresa. Zinot, ka tas ir tik ļoti tuvu mums, tas liek man justies vēl labāk par to, kādā stāvoklī mēs esam, ka esam droši savā valstī," teic Elizabete.

Pēc sarunām jaunieši vienojās ar ukraiņiem kopīgā dziesmā. Savukārt, līdz ko satumsa, devās iedegt piemiņas sveces 1000 kara dienās kritušajiem, kā arī aizdedza miera ugunskuru.