FOTO un VIDEO: Rīgu iekaro ežu kolonijas

Pa galvaspilsētu klīst mežacūkas, aļņi, stirnas un bebri. Un tagad arī eži kļuvuši par pilsētas iemītniekiem, ko daži cilvēki pat mēģina pieradināt.

Vetārste Ilga ir kļuvusi par adatainās Mašeņkas saimnieci pirms pāris mēnešiem, kad pavisam mazs ezītis tika atrasts pie bērnudārza.

"Mūsu administratores paziņas pastāstīja, ka pie bērnudārza ir metiens mazo ezīšu, ka viens no ežiem ir saknābāts, vārnas nokoda, tad šito maziņo atnesa uz klīniku, tā mēs arī tikām pie viņa. Bija maziņš, viņam vēl nebija zobu, nebija nomainījušās adatas, bija vienkārši žēl, bet pēc tam bija par vēlu laist mežā," stāsta ezīša saimniece.

Ežiem ir aptuveni seši tūkstoši adatu, ko dzīvnieks maina vienreiz dzīvē.

"Tas bija drausmīgs periods, kad viņš mainīja tās adatas. Adatas bija visur – uz dīvāna, jakās, veļas mašīnā, viņas bija visur! Ezim var tās adatas viegli iet nost stresa gadījumā, to ir apmēram 5000 līdz 6500, tad jūs varat iedomāties, kad viss tas krīt ārā, kur tas viss atrodas pēc tam," teic Mašeņkas saimniece.

Zoologi norāda, ka ežu ienākšanā pilsētā nav nekas neparasts. Tas, ka pilsētās ežu ir kļuvis vairāk, tajā skaitā ir skaidrojams ar suņu turēšanas kultūras uzlabošanu.

Foto: Mašeņkas ikdiena

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāsta: "Tas, ka viņi ir Rīgas centra parkos, varētu būt saistīts ar labāku suņu pastaigu kultūru, jo suņi ir tie, kas ežus pilsētā visvairāk apdraud. Ja ir stingrāki noteikumi, ja suņus vadā pie saites, tas noteikti veicina ežu ienākšanu pilsētā".

Galvenokārt eži mitinās pie daudzdzīvokļu mājām, kur ēd no vienas bļodas ar klaiņojošiem kaķiem. Barot ežus ar pienu, kā to bieži rada multfilmās, nedrīkst.

"Ļoti bieži esmu dzirdējusi stereotipu, ka dod pienu. Taču pienu dot nedrīkst, jo būs vemšana un ezis neizdzīvos. Jādod ūdens. Šobrīd es dodu sauso barību, bet dabā ezis ēd visu, taču tas nav iespējams dzīvokļa apstākļos," stāsta eža saimniece.

Foto: dažādu valstu eži dabā un mājās

Savvaļā eži dzīvo apmēram piecus gadus, savukārt mājās var nodzīvot līdz pat 16 gadiem. Tas, ka meža ežus mēģina pieradināt un turēt kā mājdzīvniekus, ir viens no iemesliem šīs dzīvnieku sugas skaita samazināšanai. Bieži šādi eži ir agresīvi, tāpēc cilvēki pēc kāda laika izlaiž viņus atpakaļ mežā, kur dzīvnieki iet bojā, jo nav pieraduši izdzīvot patstāvīgi.

"Pēdējie gadi ir drusku ežu skaita lejupslīde novērota. Vai tas saistīts ar nelabvēlīgām ziemām un nelabvēlīgo pārziemošanu un tiem daudzajiem atkušņiem un kailsaliem, ir grūti pateikt. Bet pirms gadiem desmit ezīšu bija vairāk, stāsta Ozoliņš.

Ilga atzīst, ka turēt ezi kā mājdzīvnieku ir ļoti grūti. Četrus mēnešus vecā Maša jau ir kļuvusi par galveno ģimenē un diktē citiem savus noteikumus.

Video