Igaunijā bēgļu ģimene pabalstos saņem ap 700 eiro un apmaksātu īri, bet vairums no valsts aizmukuši

Krīzes situācijā Eiropas Savienība vienojās par solidāru bēgļu uzņemšanu. Mūsu filmēšanas grupa šonedēļ Igaunijā iepazinās ar kaimiņu pieredzi bēgļu integrācijā. Un, izrādās, Igaunijā bēgļu uzņemšana izvērsusies līdzīgi kā Latvijā – lielākā daļa valsti pametuši, lai gan pabalsti ir dāsni.

Viesojamies vienā no bēgļu atbalsta centriem Tallinā. Te atmosfēra kā dzīvoklī – virtuve, bērnu stūrītis, bukleti arābu valodā. Brīvprātīgie ar bēgļiem gatavo ēst, apmeklē teātri, cenšas integrēt.

Mariela Varka

BĒGĻU ATBALSTA CENTRA KOORDINATORE

Nākamajā mēnesī nāks juristi, kuri stāstīs par likumdošanu, reizi mēnesī darām ko jautru – kā teicu, ejam uz teātri vai rīkojam radošās darbnīcas: virtuves meistarklases un tamlīdzīgi.

Šodien te nevienu bēgli nesastopam. Izrādās, tie daži, kas Igaunijā palikuši, no medijiem izvairās un uz intervijām nav pierunājami. Viņi neesot nobijušies no medijiem, bet nav arī iepriecināti runāt kameru priekšā.

Igaunijā bēgļu pabalsts ir 140 eiro par pieaugušo, par otro -112, par bērnu 168 eiro. Tātad kopumā bēgļu ģimene ar 2 bērniem saņem ap 700 eiro mēnesī. Jo vairāk bērnu, jo ģimene pārtikušāka. Īri valsts apmaksā, tomēr liels bija pārsteigums ierēdņiem – atrast dzīvokļu īpašniekus, kas piekristu izīrēt mitekli, izrādījās neiespējami. Dažos gadījumos saimnieki īri atteikuši pāris dienas pirms līguma parakstīšanas.

Absolūtais vairākums patvēruma meklētāju ir miermīlīgi, bet trīs gadījumos patvēruma meklētāji rīkojusies ļoti vardarbīgi – Hāpsalā un Tallinā naida uzplūdos aizdedzinājuši sievas. Izsūtīt atpakaļ uz mītnes zemēm varmākas nedrīkst, to liedz starptautiskās normas.

Nedomāju, ka izsūtīšana ir iespējama arī kādā no citām valstīm. Viņi nāk no kara zonām, tas ir pret cilvēktiesībām, sūtīt viņus atpakaļ. Viens varmāka jau atsēdēja cietumā un ir ārā probācijas dienesta uzraudzībā. Vēl viens ir cietumā, notiesāts uz 10 gadiem.

Vismaz viena bēgļu ģimene Igaunijā iejutusies labi. Dzīvojot mazā ciematā, un vietējie brīnumainā kārtā izrādījušies ļoti pretimnākoši. Viņi dzīvo maziņā ciematā, tur nav citu bēgļu, bet vietējā sabiedrība viņus "paņēma" pie sevis, tā kā adaptēja! Bērni runā igauniski, vecāki strādā.

No kurienes šī ģimene ir, ar ko nodarbojas – ierēdņi neatklāj, jo šāda informācijas būtu pretrunā cilvēktiesībām.