"Izjūtu atbildību un pienākumu aizstāvēt valsti." Karavīrs, kurš atgriezās Latvijā, stāsta par to, kas viņam ir patriotisms

Ar Emīlu Bremani valsts svētku mēnesī TV3 Ziņas tikās Ādažu militārajā bāzē pie kritušo karavīru piemiņas vietas. Kā viņš vēlāk teiks sarunā – kritušo valsts aizstāvju piemiņu godināšana ļauj vēl skaidrāk apzināties savu izvēlēto ceļu – būt par karavīru.

Militārā joma Emīlu saistījusi jau kopš bērnības. Taču ceļš līdz Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīram bijis garš – burtiskā nozīmē. Lielāko daļu sava apzinātā mūža Emīls nav dzīvojis Latvijā, piecpadsmit gadus viņa mājas bijušas Norvēģija.

"Uz Norvēģiju es pārcēlos septiņu gadu vecumā, ar visu ģimeni 2010. gadā. Man ir liela ģimene, un Latvijā bija ekonomiskā krīze. Bija vienkārši grūti savilkt galus, un mēs pārvācāmies uz Norvēģiju labākas dzīves meklējumos," viņš stāsta.

Emīls audzis daudzbērnu ģimenē – viņam ir divi jaunāki brāļi un divas jaunākas māsas. Visticamāk, jauno kareivi raksturojošā augstā atbildības sajūta radusies jau agrā bērnībā: "Vienmēr esmu izjutis to atbildības sajūtu, ka man kā vecākajam jārāda pareizais ceļš, teiksim tā, pareizais piemērs, un, jā, es to tiešām izjūtu."

Savukārt Emīls pats ir kā piemērs vārdam patriots. Pirms pusotra gada, dzīvodams Norvēģijā, viņš brīvprātīgi pieteicās pirmajam Valsts aizsardzības dienesta iesaukumam.

"Dzīvojot Norvēģijā, man Latvija ir vienmēr pietrūkusi, vienmēr ir bijusi doma atgriezties Latvijā, arī bez Valsts aizsardzības dienesta tas būtu bijis tikai laika jautājums, līdz es atgrieztos. Bet, šai iespējai rodoties, VAD, tā bija man perfekta iespēja atgriezties. Šeit tomēr ir īstās mājas," uzsver Emīls.

Esot Valsts aizsardzības dienestā, Emīls pārliecinājās, ka militārā joma tiešām ir viņa sirdslieta un aicinājums, tāpēc pēc dienesta iziešanas jaunais kareivis izlēma turpināt savu karjeru profesionālajā dienestā.

"Izaicinājumu ir daudz un dažādi, bet tiem visiem var tikt pāri, un tas, kas man palīdz viņiem tikt pāri, ir komandas darbs, manu biedru un priekšnieku piemērs. Man tiešām patīk šī vispārējā atmosfēra ar tādiem cilvēkiem, kas nekad nepadodas un mauc uz priekšu! Ne brīdi neesmu nožēlojis, ka atgriezos šeit, tieši otrādi, ik pa brīdim atskatos uz to un priecājos, ja nožēloju, tad tikai to, kāpēc neatgriezos agrāk!?" viņš vaicā.

Emīla sirdī patriotisma sēkla iedēstīta jau agrā bērnībā, bet, visus šos gadus dzīvojot ārzemēs, tā no asniņa izaugusi par kuplus koku ar spēcīgiem saknēm: "Latviešu valodas man vienmēr pietrūka. Tas ir kaut kas, kā vienmēr trūka, uzaugot Norvēģijā, kā arī mūsu kultūra, mūsu tautas dejas, mūsu tautas dziesmas – tas viss man ir ļoti tuvu sirdij."

Krievijas sāktais karš Ukrainā arī daudziem Latvijā raisījis nedrošību un bailes, nereti dzirdams, kā cilvēki plāno bēgt no valsts apdraudējuma gadījumā. Emīlam tas izsauca pilnīgi pretēju reakciju: "Es nevēlējos pieņemt realitāti, ka ja nu kas – es nebūtu spējīgs neko darīt lietas labā! Būdams latvietis, būdams patriots… Es jūtu to atbildības sajūtu, to pienākuma sajūtu, ka man ir jābūt spējīgam aizstāvēt valsti vajadzības gadījumā."

Lāčplēša dienā, kad pieminām mūsu valsts aizstāvjus, kas pirms 105 gadiem kaldināja Latvijas brīvību, uzvarot Bermonta karaspēku, arī Emīlam ir īpaša diena.

"Tagad es tiešām jūtu, ka es eju mūsu senču pēdās. Es jūtu, ka mums ir atbildība turpināt viņu iesākto, mums ir jābūt gataviem pastāvēt par savu valsti, par savu brīvību," saka karavīrs.