"Ja es nepalīdzētu, mans vectēvs kapā apgrieztos otrādi." Uz Ukrainu pošas kārtējais ziedojumu konvojs
"Klasiskā zobārstniecība, viss, kas ir saistīts ar standarta procedūrām gan pie zobu sāpēm, gan profilaksei. Te ir arī otrs krēsls," ar mobilā zobārstniecības kabineta aprīkojumu iepazīstina biedrības "Ganta fonds" valdes loceklis Aigars Loss.
Šis projekts galvenokārt ir viņa un divu draugu Artūra un Ērika ideja un lolojums. Pilnībā ar visu nepieciešamo aparatūru aprīkots zobārstniecības kabinets tapis, pateicoties ziedotājiem un arī Latvijas zobārstiem, kuri atsaukušies un ziedojuši stomatoloģijai nepieciešamās iekārtas.
"(Jaut: Cik es saprotu, pavisam drīz zobārstniecības kabinets dodas uz Ukrainu?) Šodien no rīta veicām vēl tādas pēdējās uzkopšanas darbības, un nu mēs esam šeit atbraukuši un parādīsim cilvēkiem, kā tas ir, kad cilvēki, kas nav ar to saistīti, var uztaisīt kaut kādu tādu brīnumu. (Jaut: Kādas pašiem šodien ir sajūtas, redzot, ka tas ir novests līdz gandrīz galam?) Tās sajūtas ir visnotaļ pozitīvas, beidzot ir tāda apziņa, ka ir kaut kas pabeigts, ka nekas nav jāpieskrūvē – tās sajūtas būs vēl labākas, kad aizbrauksim galā un redzēsim to jau darbībā."
Mobilais zobārstniecības kabinets frontei ceļā dosies reizē ar otru Aigara, Artūra un Ērika lolojumu – dronu komandvadības štābu vienā konvojā ar desmit Rīgas ziedotajiem autobusiem, kurus otrdien ar humāno palīdzību turpināja pildīt galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi. Lai arī konvojs vēl tikai pošas ceļā, šiem puišiem jau galvā jaunas idejas, kā turpināt atbalstīt ukraiņus.
"Tas mūsu dullums nav mitējies un plānojam tālāk. Pagalmā stāv mašīna, kuru aprīkosim kā mobilo riepu centru. Iekšēji ir tāda sajūta, ka esmu daļa no kaut kā, kas var palīdzēt. Mums vajadzētu visiem vienoties kopā un saprast, ka ir kaut kas slikts un tu nevari no tā abstrahēties un dzīvot savā burbulī, un domāt, ka tevi tas neskar vai tev tas nav interesanti, vai tu esi noguris, dīvānā skatoties."
Kopš kara pirmās dienas Ukrainas draugs nenogurstoši ir tērpu māksliniece Ieva Ādamsone, arī šajā projektā viņas uzdevums bija savākt līdzekļus ceļa izdevumiem. Ieva neslēpj – kara noguruma dēļ ziedojumu vākšana ir arvien sarežģītāka. Taču nepieciešamības frontē nebeidzas.
"Tajā brīdī, kad liekas – nu tā šo projektu mēs noslēdzam, tad es varēšu atpūsties, bet tā nav, jo rindā man stāv vēl divi projekti. (Jaut: Mēs ar tevi satiekamies valsts svētku nedēļā, un mans jautājums ir, kāpēc tev ir svarīgi nedomāt par to, kā es sev vairāk varētu nopelnīt, bet gan kā es ar to varētu palīdzēt tiem, kuri cīnās par mums?) Man ir trīs bērni, un tas, kas notiek šobrīd Ukrainā – tur ir neskaitāmi bērni, kuriem tiek atņemta nākotne, dzīvības. Pirmkārt, es to daru savu bērnu dēļ, lai viņiem būtu iespēja uzaugt brīvā, neatkarīgā valstī, dzīvot pilntiesīgu dzīvi, baudīt brīvas valsts, brīva cilvēka priekšrocības. Un vēl – ja es to nedarītu, mans vectēvs kapā apgrieztos otrādi."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
