JRT neatjaunos Eduarda Smiļģa portretu uz teātra ēkas sienas

JRT ir piedzīvojis ilgi gaidīto restaurāciju, un, lai gan šobrīd par to nekas vairs neliecina, kopš 1990. gadu sākuma uz nama sienas atradās arī Eduarda Smiļģa portrets. Teātra vadība gan ir paziņojusi, ka atjaunot to vairs neplāno.

Kā iemeslu šādam lēmumam teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis min Smiļģa darbību Staļina režīma laikā. Viņš esot saņēmis Staļina prēmijas un bijis "cītīgs kolaborants".

"Ja mēs nosodām un nelaižam Latvijā krievu māksliniekus (piemēram, Maškovu, Mihalkovu u. tml.), kuri atbalsta [Vladimiru] Putinu, tad nav īsti skaidrs, kāpēc akceptējam savējos, kuri savulaik rīkojās identiski," akcentē Hermanis.

Līdzīgu viedokli pauž arī teātra arhitekte Zaiga Gaile, kura gan sākotnēji savā projektā bija paredzējusi portreta restaurēšanu.

"Par ko tad viņam deva to prēmiju – viņš brauca uz Maskavu viesizrādēs un tur uzstājās, un tik ārkārtīgi iepatikās Padomju Savienības valdei, ka viņam iedeva Staļina prēmiju. Tas ir kolaboracionisms, ja. (Jaut: Bet kādēļ jūs sākotnēji savā projektā bijāt paredzējusi atjaunot šo portretu?) Neviens jau par to neiedziļinājās toreiz, un tagad sakarā ar Krievijas karu es domāju, ka mēs esam diezgan jūtīgi pret to," norāda Gaile.

Smiļģa muzejā gan saka – nav nekādu dokumentāru pierādījumu, ka režisors būtu sadarbojies ar padomju varu. Pētnieku ieskatā Smiļģis ne ar ko nav atšķīries no citiem tā laika sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, kuri bija spiesti dzīvot okupācijas laikā.

"Tas, ka apbalvojumi – Smiļģim ir arī brīvvalsts apbalvojumi… Šāda tajā brīdī Staļina prēmija, kura pēc tam transformējās, kad atmaskoja Staļinu, par valsts prēmiju, bija ļoti daudziem cilvēkiem. Slavenajam komponistam Jānim Ivanovam par 6. simfoniju, par Latgales simfoniju, ir Ādolfam Skultem par baletu brīvības sakta," skaidro Eduarda Smiļģa muzeja vadītājs Jānis Siliņš.

Turklāt Staļina prēmija Smiļģim piešķirta arī par darbiem, kurus šobrīd uzskatām par savas kultūras kanonu, piemēram, Raiņa lugas "Uguns un nakts" iestudējumu. Vienlaikus par portreta neatjaunošanu muzejā neskumst, jo nekāda kultūrvēsturiska vērtība tam nav bijusi.

"Portrets Bindem ir ģeniāls kā fotogrāfija, un domāju, ka tai faktiski nav jāatrodas uz ēkas sienas. Nekādu zaudējumu, jo teātris var izvēlēties, ko vēlas, jo dekorācijas mainās – dažus dekorācijas gabalus saglabā, citus nesaglabā," sakās Siliņš.

Vai un kāds jauns gleznojums varētu tapt uz Lāčplēša ielas nama, pagaidām nav zināms.