Kāds beļģis tik ļoti iemīl Latviju, ka iemācās valodu un pārceļas šurp uz dzīvi

Sirmais kungs mūs sirsnīgi sagaida uz savas mājas sliekšņa. Dzīvojamajā istabā kuras granulu katls, bet pārējās piezogas dzestrums. Vēsums Fransuā patīk. Naktī termometra stabiņš noslīd pat līdz astoņiem, desmit grādiem.

Pa guļamistabas logu Fransuā paveras skats uz paša izrakto dīķi. Dzīvot pie ūdens – tas ir sapņa piepildījums. Kas tāds, ko Beļģijā viņš nekad nevarētu atļauties.

Fransuā Kalējs

Latvijā dzīvojošs beļģis

Dzīvot pie ūdens? Beļģijā tas nav iespējams! Tad mājas cena būtu viens miljons eiro!

Mīļākā vieta tomēr neatrodas vis mājā, bet gan ārpus tās. Baļļa, kas arī paša sarūpēta. Tā ir viņa vanna. Fransuā tur labprāt naktīs vēro mēnesi un zvaigznes.

Sausā tualete un akas ūdens kādam varētu šķist neērtība, taču Fransuā tieši to arī meklēja – laukus kā savā bērnībā. Bez lidmašīnu rūkoņas debesīs un spuldzēm, kas aizsedz zvaigznes. Taču Latviju beļģis neizvēlējas nejauši. Tā bija mīlestība 20 gadu garumā. Un nevis tāda kā varētu domāt, bet gan mīlestība pret visu latvisko – valodu, cilvēkiem, dabu.

Foto

Mīlestība 20 gadu garumā

Viss sākās 1994. gadā, kristīgajā nometnē Francijā. Kādu vakaru telšu pilsētiņā Fransuā dzirdēja cilvēkus dziedam. Valoda bija sveša, bet tā uzreiz iepatikās. Sekoja draudzība un lēmums braukt uz Latviju. Vispirms tikai bija jāatrod tā kartē.

Divas dienas vilcienā, un beļģis nonāca reketa un nabadzības pārņemtajā, nule kā neatkarību atguvušajā Latvijā.

Fransuā Kalējs

Latvijā dzīvojošs beļģis

Draugi man parādīja Siguldu, Turaidu, Kuldīgu, Rīgas centru…  Kamēr biju kopā ar vietējiem, jutos droši. Bet viens es nevarēju, jo pēc minūtes man bija klāt. Kā nekā man mugurā bija eksotiskas drēbes. Ne tādas kā padomju laikos.

Angliski un vāciski neviens nerunāja, bet krieviski Fransuā nemācēja. Interesei pieaugot, beļģis sāka lauzīties latviešu valodā.

Fransuā Kalējs

Latvijā dzīvojošs beļģis

Kā mūziķis varu pateikt, ka tā ir vissmukākā valoda pasaulē! Bet tā ir! Ir īss un garš patskanis: a ā, e ē, i ī.. Un katrs vārds skan kā mūzika. Nav briesmīgu skaņu kā lietuviešiem vai nīderlandiešiem. Tās man nepatīk. Franču valoda, savukārt, ir degunā, bet angļu skan kā kaķu ņaudēšana.

Līdz sapnim dzīvot Latvijā nācās paciesties. Beļģijā gaidīja darbs un bērni, kas jāpalaiž dzīvē.

Tagad, jau pensijā, 61 gadu vecais Fransuā beidzot dzīvo tā, kā vēlas. Pa diviem gadiem Strautiņu māju no grausta viņš pārvērtis skaistā saimniecībā. Ar stārķi ligzdā, ar ko kopā gaida šķiļamies mazuļus.

Fransuā Kalējs

Latvijā dzīvojošs beļģis

Tik daudzi no šejienes grib braukt uz ārzemēm, jo skatās, kur ir komforts. Bet komforts nav laime. Tas ir kas cits. Mana māsa bija uz nedēļu ciemos. Viņa teica – latviešiem ir acis kā bērniem. Pilnas ar skaistumu, naivumu, mīlestību. Visiem! Tā ir. Cilvēki ir ļoti labsirdīgi.

Bērni viņu nesaprot. Bet Fransuā nejūtas vientuļš. Jo vientuļš ir tad, kad nevēlas būt viens. Vienatne – tad, kad to izbauda.