Kapelāns Elmārs Pļaviņš: Novērtēsim to, kas mums ir un ticēsim savaj valstij

TV3: Ko tev nozīmē 4. maijs?

Pļaviņš: "Dažādas sajūtas par to, jo tad, kad es pirmo 4. maiju 1991. gadā piedzīvoju, es vēl biju padomju armijā, un es kaut kā skatījos, kas viss notiek, un tikai viens igaunis, mans draugs pēc ceturtā maija, viņš man saka – klausies viss, tev dienests beidzās, laidies prom no šejienes. Šobrīd daudzus gadus, kad ir tie daudzie gadi pagājuši, tad tu saproti, skatoties uz to Ukrainas fonu, nu, cik tas ir nozīmīgi un cik svarīgi mums ir pastāstīt to citiem, un kaut kas ir jādara, lai to brīvību nosargātu, brīvība tāpat pa velti nenāk."

TV3: Runājot par tavu darbu. Tu, protams, esi Ukrainai tāds eņģelis. Gariņš labais, bet pirms tam vēl brauci uz Afganistānu, Irāku, kas tev deva un dod spēku doties uz tādam vietām?

Pļaviņš: "Kad es biju arī kā virskapelāns, tad jau es teicu: daudz ko mēs varētu nedarīt. Bet tas ir līdz laikam, ka tad jūs varat sūtīt pensijā. Ja mums ir iespēja kaut ko darīt, redzam, ka paveras kādas durvis, tad tas jāizdara. Tās durvis manā gadījumā bija karavīru sirdis. Viņi vēlējās, viņi rakstīja, viņi zvanīja un teica kapelān, kāpēc tu neesi pie mums, kapēc nebrauc, nepaskaties, neparunā, kaut ko neatved?

Tā nu tas sākās, tā braukāšana. Ja es redzu, ka ir kāda situācija, kur tu vari iesaistīties, tad tur jāiesaistās. Un bērnībā es no tā daudz cietu, pēc tam, ka es kaut ko izdarīju, vienmēr dabūju pa galvu, es domāju – n,  kāpēc es atkal, bet paiet kāds laiks, un man liekas – nē, bija pareizi, jālien atkal. Tas pats arī šobrīd.

Es galīgi nejūtos, ka es kaut ko lielu daru, tā ir tikai tāda maza daļiņa, kā tu vari palīdzēt, tu vari iesaistīties. Nu, ja katrs mēs to mazo daļiņu, jo es esu nu galīgi mazs, mazs rūķītis, kā es saku, kur ja nebūtu tie lielie rūķi apkārt. Nu, neko tu neizdarītu, neko nevarētu

Tas no 2014. gada, kad uz Ukrainu braucu un es cilvēkiem Latvijā teicu: turpat lielas amatpersonas teica: nu ko tu, Pļaviņ, tevi visu laiku pa to Ukrainu runā. Tagad tā situ cija ir pilnīgi mainījusies, un cilvēki saka: Pļaviņ, ko varam palīdzēt? Kā varam palīdzēt? Un man liekas, tā man ir lielākā balva."

TV3: Tavs stāsts ar Ukrainu sākās 2014. gadā, pateicoties tev, Ukrainā šodien ir tāda lietā kā kapelānu dienests izveidojies.

Pļaviņš: Jā, nu es mazlietiņ no 2014. gada. Viņiem palīdzēja. Daudz runājām. Man patika, kā vecākie virsnieki, kas bija iecelti, lai kaut kādā veidā saprastu, kāpēc kapelānu dienests ir vajadzīgs, viņi kopā ar mani dienām un naktīm sēdējām, zīmējām formulas, rādīja shēmas. Stāstīju stāstus, rādīju, kā citur pasaulē notiek, un pamazītiņām šis dienests ir izveidojies. Es neuzbāzos un neskrienu par to, ka Dievs ir mīlestība, jo ļoti daudz jautājumu cilvēkiem ir, kur tad ir Dievs, ja tie mazie bērni aiziet bojā?"

TV3: Kas ir kapelāns karā?

Pļaviņš: "Tas ir atbalsta elements karavīram u un tai pašā laikā saikne starp mājām un karu."

TV3: Bet tiem karavīriem arī ir jautājums, kur ir Dievs, ja viņš pieļauj to, kas šobrīd notiek viņi redz kā iet bojā viņu cilvēki?

Pļaviņš: "Nu, neko tajos mirkļos neizdarīsi. Ir bijuši mirkļi, kad es esmu bijis kopā ar tiem karavīriem, tuviniekiem arī šeit pat Ukrainā, kad ir aizgājuši mūžībā, tai mirklī tur nav vērts ko runāt, un tur vienkopus raudi ar viņiem kopā. Un tad, kad ir kādi priecīgi mirkļi, kad laulāt, vai dzimis bērns, kopā ar viņiem priecājies, un pēc tam, ja ir iespēja, tu ej tālāk un rādi, stāsti caur darbiem."

TV3: Elmārs Pļaviņš – man asociējas ar cilvēku, kurš ir vienmēr smaidīgs, atverts, ar ārkārtīgi plašu sirdi, vienmēr gatavs palīdzēt un es zinu, ko tu nozīmē tiem cilvēkiem Ukrainā. 

Pļaviņš: "Jo vecāks kļūst, jo izaicinājumi ir lielākie, nogurums, man šitā galvenais psihologs sacīja, ka pēc 50 Elmār, nu tur tā skriet nevarēs un tos vārdus visu laiku atceros tagad, jo nu tagad 53 un ir daudz grūtāk un tād, īpaši pēc 2014. gada. Kad mēs ar bruņoto spēku komandieri sarunājām, ka vismaz trīs kravas varēja nodrošināt aizvest uz viņiem, to vienu kravu sagādāt gan finansiāli, gan visi praktiskie mazie darbiņi papildus vēl saviem virskapelāna pienākumiem, es katru reizi sev teicu – tā ir pēdējā reize, ka es to daru pēdējo.

Bet tu atbrauc atpakaļ no Ukrainas, tu paskaties bildes, tu paklausies stāstus, kas ir uzņemti no un pēc tam paskaties, kas kā tās mantas ir aizgājušas vienā, otrā, trešā vienībā vai civiliedzīvotājiem. Kādas atsauksmes, kāds prieks par to mazumiņu, liekās nu nē, nu tev jāturpina. Protams, tur ir arī daudz negatīvās puses. Nu, teiksim, ja ja tev ir uzņemta filma, vai tu atkal saņem kaut kādu ordeni vai vēl kaut ko? Tāpēc labāk to manā situācijā es negribētu saņemt. Ir labi. Varbūt tad kādu kraviņu varēs vēl dabūt."

TV3: Bet tev viņi ir – pastāstīsi?

Pļaviņš: "Jā, nu pirmais ir 2009. gadā Viestura ordenis, kas? Nē, šis? Viestura ordenis, kas par darbu Irākā, Afganistānā ar karavīriem ir saņemts. Un tas? Tas bija tāds prezidents Zatlers dāvināja ar kundzi, un tas bija kaut kas īpašs.

Un tam ir apakšā stāsts. Ja tieši 4. maijā es biju pie karavīra sieviņas paziņot, ka viņu karavīrs aizgājis mūžībā, un man pēc mirkļa bija 4. maijā pēcpusdienā jāsaņem ordenis, pa galvu, pa kaklu bija jāatstāj, tas tajā mirklī atstāj negatīvu tai sieviņai tādu pieskaņu. Nu te viens saņem ordeni, viņas vīrs aizgājis mūžībā.

Joprojām tā ir tāda ar pieskaņu, tāda. Un tas pats jau arī tagad 4. maijā būs ordenis, bet kāds aizies mūžībā tai brīdī, un tāpēc ir labi varbūt, ka tevi kaut ko atzīmē un redz, bet no citas puses, tāpat jau bez ordeņiem mēdz darīt. Un šis ir otrs tāds īpaši man no Zelenska prezidenta 2020. gadā ordenis arī par par to kalpošanu, kas ir no 2014. gada. Mērķis šis nav tikai nu, tas ir it kā man dots, bet, kā es teicu, bez tiem atbalsta elementiem, kas man ir apkārt, bez cilvēkiem tuviem, tāliem, neko nevarētu izdarīt. Tā kā tas ir tāds paldies viņiem vairāk, un es mēģināšu būt tas mazais rūķītis, saglabāt to vienkāršību un humoru un iet tālāk."

TV3: Noslēgumā gribu pajautāt, ko tu novēlētu Latvijas cilvēkiem valsts svētkos?

Pļaviņš: "Būtu jau daudzas lietas, ko novēlēt, bet pirmā lieta no novērtēt to, kas mums ir dots, otrs – filtrēt, ko mēs lasām, klausāmies, un treškārt, ticēt savai valstij."