Mācības tikai valsts valodā varētu nerisināt galveno problēmu – dalījumu krievos un latviešos

Sarunā ar "’tv3.lv’’ Martins pastāsta, ka viņa pieredzē bērnudārzā un pamatskolas klasēs visapkārt bijuši tikai krievvalodīgie, bet neviena ar latviešu kā dzimto valodu. Savukārt, lai arī grāmatas latviešu apguvei bijušas latviski, skolotāji valodu mācījuši krieviski. Līdz ar to, ja bērniem neesot latviešu draugu ārpus skolas, ir teju neiespējami apgūt latviešu valodu un galu galā pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā kopumā.

Arī Martinam pašam latviešu valodas zināšanas līdz pat 9. klases beigām bijušas visai vājas, taču viņu, tā teikt, izglābusi vēlme būt aktīvam sociālajā vidē, pilsoniski un, iespējams, arī politiski. "’Es gribēju un gribu dzīvot šajā sabiedrībā. Sapratu, ja šeit palikšu un gribēšu nākotnē kaut ko darīt, man ir jāmācās latviešu valoda,’’ stāsta Martins.

Pēc 9. klases absolvēšanas viņš sāka mācīties Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, kas sākotnēji bijis grūti tieši latviešu valodas nezināšanas dēļ. 1. kursā, lai varētu sarunāties, viņš daudz izmantojis tiešsaistes vārdnīcu. Tagad, 4. kursā un skolas absolvēšanas gadā, saziņa latviešu valodā Martinam padodas jau daudz vieglāk.

Martins arī pastāsta, ka pēc krievu skola absolvēšanas krieviski runājošiem bērniem ir grūti iestāties Latvijas augstskolās un universitātēs budžeta vietās. Tas tāpēc, ka viņi atrodas nevienlīdzīgā situācijā pret saviem latviski runājošiem vienaudžiem.

Pamata problēma nevis valoda, bet dalījums – mēs un viņi

Tiesa, Martins norāda, ka lielākā problēma krievu skolās nav tik vien kā mācīšanās krievu valodā. Jā, tas apgrūtina spēju sarunāties latviski, iegūt latviski runājošus draugus un integrēties sabiedrībā, taču, viņaprāt, lielākā problēma ir šajā dalījumā – latvieši un krievi.

Martins Levuškāns

"’Šajās skolās jau no bērnības tiek stāstīts: esam mēs, un tad ir viņi – latvieši. Netiek pasniegts, ka mēs visi esam kopā, mēs visi esam Latvijas pilsoņi.’’

Martins arī atminas gadījumu no bērnudārza. Tajā bijušas divas grupiņas – latviešu un krievu, ko audzinātājas izmantojušas kā sava veida draudu. "’Solīja, ja slikti uzvedīsies, tevi vedīs uz latviešu grupiņu. Tas ar laiku krievvalodīgajiem bērniem liek domāt, ka latvieši ir slikti, ļauni. Tas sākas bērnudārzā, bet pēc tam turpinās skolā ar līdzīgiem stereotipiem.’’

Taujāts, vai skolā novērojis arī atšķirības uzskatu sistēmās un reālu notikumu interpretācijā, Martins atklāj, ka pēdējos mācību gados to izjutis mazāk, taču pirms 2014. gada tas, ko skolotāji varējuši paust par politiskajiem notikumiem citām norisēm bijušas šausmas. Citiem vārdiem – skolotāji atkārtojuši Kremļa retoriku.

"’Daudziem bērniem arī vecāki ikdienā patērē Krievijas televīziju, pēc tam skolā skolotāji stāsta to pašu, un, protams, tas būvē bērnu dzīves uzskatus. Ja viņiem no bērnības stāsta, ka latvieši ir ļauni, viņi tā arī domā. Šāda attieksme, stereotipi ir iesakņojušies arī tajos, kas ir dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas,’’ stāsta Martins.

Bet, esot šajā "’krievu burbulī’’, šķitis – tas ir normāli, tā tam ir jābūt, un tā ir arī citur. Martins stāsta, ka visi it kā zina, ka kaut kur ārā ir cita vide, piemēram, no satiktajiem latviešu skolēniem kādās mācību olimpiādēs, bet tie, kas nāk no krievu skolām, sevi ar šo ārpasaules vidi neasociē.

Līdz ar to pēc 9. klases absolvēšanas pat nācies piedzīvot zināmu kultūršoku.

Martins Levuškāns

"’Ja tu dzīvo vienā vidē un nekādā mērā nesaskaries ar citu, pēc tam ir sarežģīti atrast kontaktu ar otru burbuli. Bērni līdz 18 gadu vecumam dzīvo vienā vidē, bet pēc tam no viņiem prasa, lai viņi uzreiz integrējas latviskajā vidē. Daudzi tā dara, bet tas ir ļoti grūti, ja iepriekš ar to nav bijusi nekāda pieredze. Un, ja šīs pieredzes nav, daudzi arī to nemaz negrib darīt. Pēkšņi ir nepieciešams pārorientēties uz kaut ko citu, ko tu nepazīsti, tādēļ iespējams arī saprast esošo pretestību.’’

Nepietiek ar valodas maiņu, "jāpārspridzina arī burbuļi"

Zināms, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izveidojusi likuma grozījumus par pāreju uz mācībām valsts valodā. Martins norāda, ka, viņaprāt, šie grozījumi neatrisinās esošo problēmu sadalījumā "’mēs un viņi’’ jeb "’krievi un latvieši’’. Martins pauž, ka viņam nav saprotams, kāpēc, ja visur mācības būs tikai latviešu valodā, vēl ir jāsaglabā šis dalījums.

"’Man šķiet, ja tiešām vēlamies, lai latviešu tauta, nācija būtu vienota, lai runājam kopīgā un visiem saprotamā valodā, lai nebūtu nacionālu konfliktu, šis dalījums ir jārisina,’’ stāsta Martins un paskaidro, ka, viņaprāt, skolās būtu jārada miksēta vide – jebkurā skolā mācītos latviešu, krievu, ukraiņu un citu tautību bērni. Visi mācītos kopējā vidē un vienā, latviešu, valodā.

"’Mācībām jānotiek latviešu valodā, un bērniem savstarpēji ir jākomunicē. Tam jāsākas bērnudārzā, nevis pamatskolas beigās vai vidusskolā. Bērniem nav svarīgi, kādas tautības esi un kādā valodā runā tavā ģimenē, jo bērni atrod iespējas, kā sarunāties, piemēram, caur rotaļām,’’ uzskata Martins.

Personīgi es iestājos par kopīgām skolām visiem bērniem, kur mācīšanās notiek latviešu valodā. Es uzskatu, ka skolu dalīšana uz "krievu" un "latviešu" ir pamatiemesls, kāpēc pat 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs joprojām dzīvojam divkopienu sabiedrībā.

— Martins Levuškāns ??✌️?? (@levuskans) April 20, 2022

Viņš arī pauž, ka pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā, nerisinās problēmas ar skolotājiem, kuri, kā minēts, mēdz skolēniem mācīt savus uzskatus, ieturot Kremļa naratīvu. "’Jaunā reforma, kas paredz mācības tikai latviešu valodā, problēmu nerisinās, jo skolotāji paliks tie paši.’’

Tāpat, saglabājot divkopienu skolas, joprojām arī latviešu pusē būs jūtama zināma nepatika pret krievvalodīgajiem tā paša iemesla dēļ – viņiem nav bijusi saskare ar "’krievu burbuli’’.  "’Līdzīga situācija ir arī latviski runājošo pusē – ja viņi kopš bērnības nesaskaras ne ar vienu krievvalodīgo, arī viņiem rodas kādi stereotipi. Varbūt vecāki kaut ko stāsta, viņi redz 9. maiju u. tml., un to attiecina uz visiem krieviem. Tāpēc arī redzam šo iekšējo konfliktu vēl 32 gadus pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas,’’ stāsta Martins.

Jaunieši gribētu, bet viņiem nedod iespēju

Martina nostāja un redzējums ir skaidrs, taču kāda ir situācija citu viņa vienaudžu vidū? Vēl mācoties krievvalodīgo skolā, viņa klasē bijuši atsevišķi klasesbiedri, kas ne par ko nevēlējušies izkāpt no sava burbuļa. Taču, kā uzsver Martins, šis ir tas stāsts par to, ka nav iespējams izlauzties, ja neesi redzējis, kā ir ārpusē. Turpretim tie klasesbiedri un arī vēlāk satiktie krievvalodīgie draugi, kuriem bijuši paziņas "’latviešu skolās’’ vai kuri paši tajās mācījušies, labāk spējuši integrēties sabiedrībā kopumā un saprot, kāpēc tas ir svarīgi.

Šeit Martins arī atzīmē, ka tie, kas galvenokārt dodas protestēt pret, piemēram, mācībām tikai valsts valodā, ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem vienkārši nepatīk, ka skolotājiem, kuri līdz šim runājuši krieviski, tagad būs jārunā latviski. Tāpat daļai esot bažas, ka, latviešiem un krieviem sajaucoties, krievu tautības bērni aizmirstu savu dzimto valodu, kultūru u. tml., ka viņi asimilēsies, taču tā nevar notikt, jo Latvijā dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo. Arī Martina novērojumi rāda – nekas no tā nenotiek, bet, ja ir bažas, skolās varētu veidot fakultatīvus, kuros kopā varētu sanākt katras tautības bērni, lai izjustu savu kultūru, valodu.

Martins Levuškāns

Ir kāds foto no viena no protestiem, kur cilvēks ap 50 gadiem stāv ar plakātu uz kura rakstīts: "’Gribu mācīties krieviski.’’ Jauniešiem ir diezgan vienalga. Patiesībā viņiem ir tieši otrādi – viņi gribētu mācīties latviski, vairāk integrēties, bet viņiem nedod tādu iespēju.’’

Sarunas noslēgumā viņš norāda, ka ir nepieciešams dialogs nevis ar politiskajiem spēkiem, kas it kā pārstāv kādu sabiedrības grupu intereses, bet gan ar tiem, kas tiešām mācās šajās skolās. "’Kas viņiem ir nepieciešams, kā viņi to redz, ko par to domā – manuprāt, tas ir vajadzīgs. Politiskie spēki šo jautājumu izmanto tikai savās politiskajās aģitācijās, jo svarīgi ir reitingi. Bet, lai saprastu reālo situāciju un nepieciešamību, tas ir jājautā tiem, uz kuriem tas tieši attiecas – skolēniem un jaunajiem vecākiem, nevis vecvecākiem.’’

Sniegs atbalstu latviskās vides nostiprināšanai

Nepilnu nedēļu pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece nāca klajā ar paziņojumu, ka rosinās drīzu pāriešanu uz mācībām valsts valodā. Pēcāk valdību veidojošā koalīcija vienojās, ka šādai pārejai jānotiek turpmāko sešu gadu laikā.

Neilgi pēc tam IZM nāca klajā ar grozījumiem Izglītības likumā, kas pāreju uz mācībām valsts valodā paredz jau trīs gadu laikā no 2023./2024. mācību gada. Likumprojektā paredzētais regulējums nosaka:

• no 2023. gada 1. septembra izglītības process tikai valsts valodā tiek īstenots pirmsskolas izglītībā un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē;
• no 2024. gada 1. septembra mācības tikai valsts valodā uzsāk 2., 5. un 8. klašu skolēni;
• no 2025. gada 1. septembra – pievienojas arī 3., 6. un 9.klases.

Jāpiebilst, ka vidusskolas posmā jaunieši jau šobrīd visus mācību priekšmetus apgūst latviešu valodā, bet 1.–6. klašu skolēni latviešu valodā apgūst vismaz 50% no mācību satura, savukārt no 7. līdz 9. klasei – vismaz 80% apmērā.

Kā "’tv3.lv’’ informēja IZM Komunikācijas nodaļā no 8. līdz 22. aprīlim likumprojekts bija nodots sabiedriskajai apspriešanai. Šobrīd, līdz 17. maijam, ministrijas gatavo atzinumus. Savukārt jūnija sākumā iecerēts likumprojektu iesniegt Ministru kabinetam un virzīt uz Saeimu.

Tiesa, Martina ieskatā pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā nerisinās problēmu "’mēs un viņi’’ jeb "’krievu un latviešu’’ dalījumā. Arī IZM Komunikācijas nodaļā norāda, ka, jā, būs viena izglītības programma latviešu valodā, bet vienlīdz svarīga ir arī skolas vide, administrācijas atbalsts un  pedagogu sagatavotība. Tādēļ Latviešu valodas aģentūra plāno pārejas periodā sniegt atbalstu pirmsskolas un pamatizglītības pedagogiem latviskās vides nostiprināšanā un latviešu valodas prasmes pilnveidē profesionālajām vajadzībām.

Ministrijā skaidro, ka jau līdz šim veiksmīgi tiek īstenotas abas izglītības programmas (latviešu un mazākumtautību) vienā izglītības iestādē (112 izglītības iestādes). Savukārt pieaugošā imigrantu (bēgļu) skaita dēļ atbalsta pasākumi iekļaujošās izglītības sakarā būs vēl vairāk nepieciešami.