Ārpolitikas institūta direktors – ir pienācis brīdis, kad Ukrainai jāsamierinās ar teritoriju zaudēšanu
Sarunas par mieru Ukrainā kļūst aktīvākas un spriedze ap tām pieaug. ASV prezidents mēģina par katru cenu steidzināt procesu uz priekšu ātrāk, lai rezultāts jau ir ap Ziemassvētkiem. Eiropa arvien skaļāk runā par drošības riskiem, bet Kijiva mēģina izpatikt katram Trampa nesaprātīgajam priekšlikumam, lai tikai nesadusmotu brīvās pasaules līderi. Baltijas valstīm šīs diskusijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar pašu drošību, jo jebkura piekāpšanās Krievijai maina drošības līdzsvaru reģionā. Tāpēc ne bez bažām pie mums raugās uz jauno ASV ārpolitikas stratēģiju, kurā Krievija vairs nav drauds, bet stratēģiskais partneris.
Šonedēļ Latviju apmeklēja un arī Ministru kabinetā ieradās Baltijas valstu premjeri un Polijas prezidents. Amatpersonas ir izvairīgas komentāros par pēdējo dienu ziņām, ko saņemam otrpus lielā un skaistā okeāna.
Februārī šoku izraisīja ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa paziņojumi Minhenes drošības konferencē. Tie bija skarbi, tieši un daudziem Eiropā – aizvainojoši. Venss kritizēja Eiropas politiku, vērtības un pat demokrātijas izpratni.
"Drauds, par kuru es visvairāk uztraucos Eiropas kontekstā, nav Krievija, nav Ķīna un nav kāds cits ārējs spēks. Tas, par ko es uztraucos, ir drauds no iekšienes – Eiropas atkāpšanās no dažām tās visfundamentālākajām vērtībām, vērtībām, kuras tā dala ar Amerikas Savienotajām Valstīm," sacīja Venss.
Taču tagad līdzīga pieeja ir ierakstīta ASV ārpolitikas stratēģijā, kas ir dokuments, pēc kura Trampa administracija būvēs savu turpmāko gadu politiku.
Mums ir jāieklausās un jāapskatās un jāredz, kas faktiski ir tas, kā Amerika sevi redz. Lielā mērā tā pasaule, kurā mēs daļa esam uzauguši, un arī Latvijas valsts kā atjaunotā Latvijas valsts ir uzaugusi pēc aukstā kara beigām, tā faktiski ar šo dokumentu iezīmē jau oficiāli arī pārmaiņas, izmaiņas un izbeigšanos. Līdz ar to tā jaunā pasaule, kurā Amerika sevi redz, lielā mērā ir tāda, kur Amerika atzīstas, varbūt ne tiešā veidā, bet atzīst to, ka viņa vairs nav vienīgā un dominējošā valsts pasaulē. Šobrīd Eiropa ir mirklī, ka, vai nu šī te vienotība un šis projekts virzās uz priekšu vai arī šajā ģeopolitiskajās lielajās pārstrukturizācijās, ko mēs redzam, Eiropas faktiski var arī nebūt beigās.
Daudz mazāk ierastās diplomātijas un daudz vairāk vienkāršs ekonomiskais aprēķins un izdevīgums. Vai nu tu esi kopā ar mums, vai arī paliec ārpusē. Eiropai šāda valoda nav pierasta. Gadu desmitiem attiecības balstījās idejā par kopīgām vērtībām un kompromisiem. Tagad tas nomainīts ar daudz asāku un tiešāku pieeju.
ASV prezidents Donalds Tramps uz jautājumu, kura valsts ir spēcīgākās pozīcijās, nevilcinoties norādījis uz Krieviju: "Šeit nav jautājumu. Tā ir Krievija. Tā ir daudz lielāka valsts. Es ukraiņiem atdodu godu par cīņas sparu un varonību. Bet tik un tā – tas, kas uzvarēs būs izmērs."
"Tas tikai parāda, cik nu tādās vienkāršotās kategorijās patiesībā domā Tramps. Jo tas komentārs – paskatīties uz to, kurš lielāks, nu viņš jau neskatās uz politiku ārpus ASV kā uz kaut kādu sistēmu, kuras spēlētāji kaut kādā veidā savstarpēji mijiedarbojas. Viņam liekas, ka tās ir kaut kādas atsevišķas daļas – tur ir Krievija, tur ir Eiropa, tur ir Ķīna, un, ja es, piemēram, izdarīšu kaut ko Ķīnai, tas nekādā veidā neatbalsosies Eiropā vai otrādi. Bet tas tā nav, mēs visi dzīvojam un valstis pastāv savstarpēji saistītā sistēmā. Tu vari vienkāršot lietas, cik tu vēlies, bet tev ir jāredz, jo īpaši tādai lielvarai kā ASV, ir jāredz lielā bilde. Krievija var uzvarēt, ja viņai ļauj uzvarēt."
Krievija vairs nav izolējams ļaunums, bet spēlētājs, ar kuru jārēķinās. Īpašu satraukumu rada dokumentā lietotā frāze par "stratēģiskās stabilitātes atjaunošanu ar Krieviju" un mērķis panākt ātru karadarbības izbeigšanu Ukrainā.
"Mēs kopš neatkarības atgūšanas visos savos ārējās drošības politikas uzstādījumos un oficiālos dokumentos likām, kā ASV mūsu stratēģiskais partneris ASV ir mūsu drošības garants. Ar šo nacionālās drošības stratēģiju ASV pasaka, ka viņa vairs nevēlas būt globālais policists. (..) Izaicinājums slēpjas tajā, ka nepastāv drošības vakuums. Nevar būt tā, ka šajā reģionā, it īpaši Baltijas valstīs, it īpaši NATO austrumu flangā, ir drošības vakuums. To kāds mēģinās aizpildīt, diemžēl to vēlas aizpildīt Krievija. Līdz ar to tas skaidri nozīmē, ka ASV maina fokusu no Krievijas uz Ķīnu. Ķīna ir galvenais drošības izaicinājums, galvenais drauds."
"Te ir stāsts par to, kāda pasaule izskatīsies pēc dažiem gadiem. Un te ir stāsts, ka Amerika redz Krieviju kā vienu no spēlētājiem, kas eksistē. Tikai kā Krievija gribētu sevi redzēt kā vienlīdzīgu spēlētāju, pasaule drīzāk uztver kā buferzonu starp Eiropu un Ķīnu. Krievijas izzušana Ciniskā aprēķinā šobrīd nevienam nav izdevīga. Uz doto brīdi nevienam. Putins un Krievijas valsts dara visu, lai tas arī nenotiktu. Diemžēl bieži vien ar pretīgākajiem līdzekļiem."
"Līdz ar to tas skaidri nozīmē, ka ASV maina fokusu no Krievijas uz Ķīnu. Ķīna ir galvenais drošības izaicinājums, galvenais drauds. Kāds tiek norādīts, ka Ķīna šobrīd ir dubultojis vairākos reģionos savus biznesa attiecības caur to prizmu. Donalds Tramps caur to redz, kuram ir lielākā vara tieši ekonomika un ka Indijas un Klusā okeāna reģions ir tas, kuru visdrīzāk notiks galvenā nākamā lielā stratēģiskā sāncensība. Atstājot Eiropu novārtā un tam jau ir sekas. Nopludinātās sarunas, tai skaitā Makronam, kas ir izskanējis POLITICO, ka līdz 27. gadam ASV paātrinās tempu, ar kādu aizvāc bruņotos spēkus no Eiropas, kas ir ļoti bīstami. Kas atkal noved pie šīs "miskalkulācijas" Kremlī, kas to izskatītu par tādu iespēju logu notestēt.
Eiropā Krievija ir valsts, kas draud kaimiņiem un veic provokācijas. Financial times šonedēļ brīdināja, ka to apjoms var būtiski pieaugt. Baltijas premjeri, kuri sonedēļ tikās Rīgā uzsver – mums pašiem jābūt gatavākiem. Aizsardzības izdevumi jākāpina, jāsūta signāli Vašingtonai, ka esam priekšzīmīgi. Pēc Nekā personīga lūguma kritiski pavērtēt Trampa pēdējo dienu izteikumus un arī stratēģijā sarakstīto, premjeri tomēr bija atturīgi.
"Tas dokuments nav visa Amerikas Savienoto Valstu ārpolitika, tas ir viens no dokumentiem," norāda Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).
"ASV administrācija gaida no Eiropas kā no ļoti brīva un bagāta reģiona ieguldīšanu savā aizsardzībā un aizvien vairāk par to tika runāts arī pēc pirmā prezidenta Trampa termiņa," saka Igaunijas ministru prezidents Kristens Mihals.
"Runājot ar mūsu stratēģiskajiem partneriem, mums nekad netika teikts par to, ka attiecības ar Krieviju būtu palikušas siltākas," norāda Lietuvas ministru prezidente Inga Ruģiniene.
"ASV ir pateikuši, hei, mēs, jūs nemenedžēsim, jums ir jākļūst patstāvīgākiem, un šo mēs varam uztvert divējādi, mēs varam par to pārdzīvot. Vai mēs to varam uztvert kā tiešām tādu vēl vienu modinātāja zvanu, ja mums tādu jau nav bijis gana. Par to, ka Eiropai ir jākļūst patstāvīgākai un pirmajām kārtām jau drošības un aizsardzības jomā."
Šajā nenoteiktībā mainās arī Eiropas iekšpolitika. Daudzviet rodas partijas, kas runā par nacionālajām interesēm, par nogurumu no kara un par to, ka "jādomā vispirms par sevi". Divdomīgi izteikumi par atbalstu poļiem un tikai pēc tam ukraiņu bēgļiem skanējuši no Polijas prezidenta, kurš šonedēļ apmeklēja Latviju. Rīgā publiski viņš gan bija ieturēts un runāja par Krieviju kā draudu un NATO kā rīku, ar ko pasargāt mūsu valstis.
Mārtiņš Vargulis saka – ja iepriekš Eiropa un Latvija piedzīvoja vilni ar populistu partijām, tad šobrīd popularitāti iegūst līdzīga pieeja un izteikumi, kas seko saukļiem par "Amerika pirmajā vietā":
"Ar Trampa otro prezidentūru, kur skaidrs uzstādījums par Amerika pirmajā vietā. Vai pareizāk valsts pirmajā vietā. Šādi politiskie strāvojumi viscaur Eiropā gūst arvien lielāku popularitāti, tā nav tikai Polija, Polija kā viens no tuvākajiem sabiedrotajiem reģionā ir ļoti būtisks. Bet arī Slovākija, arī Ungārija. Būsim godīgi, arī Vācijā ir partijas, kuras simpatizē šai pieejai, kuras arī ļoti pozitīvi atsaucās uz pēdējo nacionālās drošības stratēģiju, sakot, ka ir ļoti labas lietas par Eiropu sarakstīts, līdz ar to šis "valstis pirmajā vietā", kas nes līdzi to, ka mums, pirmkārt, jādomā par savu valstu drošību, liels akcents ir par to, ka mums ir jāizbeidz karš," norāda Vargulis.
"Labāk slikts miers nekā bezgalīgs karš. Otrkārt, kur ir ekonomiskais priekšā vai priekšplānā politiskiem, ideoloģiskiem vērtību stāstiem. Tāds merkantilais reālisms izvirzās priekšplānā, veidojam biznesa attiecības un biznesu, padarīs mūs drošākus un labākus," saka Vargulis.
Šāds noskaņojums tieši spēlē par labu Kremlim. Jo, ja Rietumi sāk šaubīties, vienotība plaisā. Un, ja plaisā vienotība, drošība kļūst trauslāka. Tas ir īpaši bīstami NATO austrumu pierobežā. Tieši tur jebkuru signālu par vājumu var izmantot mūsu agresīvais kaimiņš. Kontekstā ar jauno ASV ārpolitikas dokumentu arvien biežāk izskan doma, ka pilnīga uzvara Ukrainai nav iespējama. Ka miera cena var būt tās teritorijas. No Baltijas valstu skatpunkta tas ir smags un sāpīgs precedents.
"Tas, kas mums būtu, tomēr jāatzīst, ka droši vien mēs esam nonākuši tajā punktā, kad ir jāsaskaras ar to nepatīkamo realitāti, un tā nepatīkamā realitāte ir tā, kas arī pirms tam ir izskanējis. Visdrīzākais, tāda absolūta Ukrainas uzvara, kā mēs to vēlētos redzēt un kā to vēlētos redzēt ukraiņi, viņa nerealizēsies. Un šobrīd ir tad tā. sajūta, ka, iespējams, ASV puse nespiež pietiekoši daudz, viņi neizmanto savu spiediena potenciālu, viņu kaut kādā brīdī piekāpjas, ja. Un piekāpjas atkal kaut kādu biznesa interešu priekšā."
"Pienāks viens brīdis, kad Zelenska kungam būs jāpieņem šis šausmīgais lēmums – cilvēka dzīvības pret teritorijām, kuras ir nodedzinātas. Tas ir tas mirklis, kas šobrīd arī ir. Un viņš to arī skaidrā veidā ir teicis. Ne pirmā reize pasaules vēsturē, kad, diemžēl, teritoriālās koncesijas ir priekšnosacījums mieram. Diemžēl šī ir drausmīga situācija. Īpaši no mazo valstu viedokļa raugoties šis ir kārtējo reizi precedents. Vai tā bija Somija Ziemas kara laikā, vai tā ir Ukraina šobrīd. Ar varu var tikt nolaupītas teritorijas, var tikt nolaupīti bērni, var tikt nolaupīti resursi. Beigu beigās tu nonāc pie situācijas, ka, vai nu tu turpini mirt un asiņot, vai arī vienā brīdī ir jāpasaka – jā, labi, savāc, aizrijies."
Miers pats par sevi vēl nav drošība. Ja tas tiek panākts bez garantijām, tas kļūst par pauzi, nevis risinājumu. Un vēsture rāda – šādas pauzes Eiropai bieži izmaksā ļoti dārgi.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
