Pētniece norāda, ka okupācijas pieminekļa simboliskā nozīmes skaidrojums bija haotisks un neskaidrs
Dažas sekundes un tā jau ir vēsture. 30 gadu neatkarīgā Latvija nevarēja sadūšoties aizvākt padomju ideoloģiju daudzinošo pieminekli Uzvaras parkā. Tikai Krievijas pastrādātie postījumi un cilvēku mērķtiecīga iznīcināšana Ukrainā lika politiķiem rīkoties. Un pusgadu pēc kara sākuma nu tas ir izdarīts.
Uzvaras parks gadu gaitā izmantots dažādiem mērķiem. No mazdārziņiem, cara stādītiem kokiem un dziesmu svētkiem līdz nāvessodu izpildes vietai un Krieviju slavinošiem pasākumiem. Pēc 25.augusta šai vietai būs jāveido jauna nozīme.
25.augusta rītā Pārdaugavā skan perferatoru skaņas. Notiek Uzvaras parkā esošā obeliska demontāža. Pēc vairāku stundu kalšanas, tas krīt un 16:42 piezemējas piemineklis baseinā. Pār uzvaras parku paverās skats, kāds tas pēdējo reizi bijis pirms 36 gadiem. Taču parks idealoģiskiem mērķiem izmantots daudz senāk.
"Pašā 20. gadsimta sākumā, precīzāk 1910. gadā Rīga un Vidzeme svin milzīgu jubileju, ideoloģisku jubileju – 200 gadu Krievijas impērijas sastāvā [..}. Šo svētku ietvaros šim parkam tiek piešķirts Pētera vārds un parkā notiek svētku programmas pasākumi, ir atbraucis ķeizars Nikolaijs II, kurš šeit stāda kokus."
Jebkādu tālāku vietas attīstību aptur Pirmais Pasaules karš. Pēc Brīvības cīņām parks iegūst jaunu nosaukumu – Uzvaras parks – par godu uzvarai pār Bermonta karaspēku. Patiesu cilvēku piepildījumu un svētku svinēšanu šeit piedzīvo Kārlim Ulmanim nākot pie varas.
"1930. tajos gados jau, kad ir Ulmaņa autoratīvai režīms. Šeit norisinās tādas idealoģiskas, jāsaka, telpas veidošana, jo tā laika režīmiem ir vajadzīgas lielas platības, kur sapulcināt cilvēkus – kaut kādi laukumi, stadioni. Tam tiek izvēlēts Uzvaras parks, šeit top dziesmu svētku estrāde, kur arī notika pēdējie dziesmu svētki Rīgā."
Pēc Otrā pasaules kara, nabadzības un pārtikas trūkuma dēļ, parka teritorijā veido mazdārziņus, kurus piešķir Rigas centrā dzīvojošajiem.
Daudz drūmāku ainu parks piedzīvo 1946. gadā, kad piespiedu kārtā no skolām un darbiem tiek sadzīti cilvēki pūļi, lai noskatītos kā publiski pakārti tiek vācu virsnieki.
15 gadus pēc nāvessodu izpildes, padomju vara atkal pievērsās parkam, to pārdēvējot par godu Padomju Savienības Komunistiskā partijas 22. kongresam.
"Tajā tiek pieņemta jauna partijas programma, tad, līdz ar to, arī ar šo nosaukumu parks lieliski iekļāvās padomju idealoģiskajā telpā. Ja līdz tam, Padomju savienības galvenie svētki bija – Lielā oktobra revolūcija, kas tika atzīmēta novembrī, tad, Brežņevs un viņa komanda, redz, ka tas galvenais potenciāls ir tajos cilvēkos, kurus ir skāris karš, tā varētu kļūt par viņu atbalstītaju grupu. Tādi veci kara veterāni, kā brežņevs pats, jo Brežņevs pats arī bija virsnieks kara laikā. Tātad – veterāni un viņu ģimenes. Šajā ideoloģiskajā vēstijumā, padomju savienības galvenā jēga ir uzvara lielajā tēvijas karā. Ja Hruščova periodā padomju savienības pastāvēšanas jēga bija – komunisma celtniecība, kosmonauti, sasniegumi un citas tādas modernas lietas – orientācija uz nākotni, tad izgāžoties komunisma celtniecības projektam, tā jēga tiek pārkonstruēta. Akcents tiek likts uz pagātni, tātad padomju savienības pastāvēšana ir attaisnojama, slavējama un godājama, jo šī bija tā valsts, kas uzvarēja karā. Tādēļ galvenā jēga ir šis karš."
1975. gadā tiek izsludināts pieminekļa ideju konkurss, kurā itkā pieteiktas 33 idejas. Konkurss gan noslēdzies bez uzvarētāja. Otrās vietas ieguvējs ideju neīstenoja. Divas arhitektu grupas, kuras ieguva trešo vietu apvienojās un ideju sāka realizēt. Lai būvniecībai iegūtu nepieciešamos līdzekļus, tos vienkārš atvilka no cilvēku algām. Pieminekli neizdevās pabeigt plānotajā laikā.
"Lielā ballīte gan nomenkultūrai, gan militāristiem izpalika. Pieminekli pabeidz tikai rudenī, to atklāj 5. novembrī piesaistot atkal šiem oktorbra svētkiem un turklāt, tagad pārlapojot presi vispār tā ķeza ir milzīga, jo pat galvenais laikraksts "Cīņa", šo ziņu neliek pirmajā lapaspusē, iedomājieties, Rīgā atklāj pieminekli un galvenais kompartijas medijs, ziņu liek tikai otrajā lapaspusē."
Paša pieminekļa simboliskā nozīmes skaidrojums ir haotisks un neskaidrs. Tas vairāk atgādina izpatikšanu žūrijas komisijai, nekā vienotu stāstu, vēstījumu.
"Stari nobeigumā pāriet spirālē, kuri simbolizē uzvaras nenovēršamību. Kur tur bija spirāle? Pēc autoru ieceres obelisks ir daudznozīmīgs, tas ir pēdējais sprādziens, uzvaras salūts, labības vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma karogs."
Padomju savienībā šī vieta uzvaras svētku atzīmēšanai kalpoja vien pāris gadus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, vien atlikušās okupantu armijas daļas atzīmēja 9.maiju. Dažus gadus vēlāk partijas sāka izmantot pieminekli politiskiem mērķiem.
"Pirmie tā ir Sociālistu partija ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā, pēc tam attiecīgi "PCTL", tad ir Saskaņas centrs, "Saskaņa" un ir skaidrs, ka izmantojot pieminekli veidojot svētkus, it īpaši, tas ļoti labi saslēdzas ar Krievijā Putina laikā atdzimušo Brežņeva laika idealoģiju, bet tikai modernākā izpildījumā.
To visu Krievijā radīto idealoģisko kultūras kapitālu pārnest uz Latviju un arī šeit, konkrētajā vidē, tad arī to iemiesot un ne tikai nostalģēt, bet arī uzturēt tādu impērisko noskaņojumu un arī attaisnot okupāciju."
Latviešus tas tracināja, notika konfrontācijas. 1997.gadā Obelisku Pērkonkrustieši centās uzspridzināt, taču nesekmīgi, dzīvību zaudēja divi cilvēki.
Visu šo gadu laikā Latvijas politiķiem pietrūka drosmes novākt Krievijas idealoģijas atsaiti Uzvaras parkā. Tikai pēc notikušajām zvērībām Ukrainā, Latvijas politiķiem kļuva skaidrs, ka piemineklis iemanto jaunu un daudz bīstamāku vēstījumu un tas ir nojaucams.
"Tajā, kas notiek Ukrainā, mēs savā veidā redzam Latviju 1940. gados, gan karaspēka ienākšana, gan karaspēka attiecības ar civiliedzīvotājiem, laupīšanas, nogalināšanas, filtrācijas nometnes, tas ir stāsts par 1940. gadu Latviju, kurš ir šobrīd redzams daudz nedažādos ekrānos un tad tas ir jautājums, vai cilvēki, kas līdz šim ir dzīvojuši Krievijas idealoģijas telpā un ir uzskatījuši, ka tā ir viņējā, maina attieksmi pret Latviju kā valsti, attieksmi pret Latvijas okupāciju un pret tiem daudzajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, nogalināšanām, laupīšanām, kas šeit ir notikušas."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
