Topošajā Imigrācijas likumā, ko jau gadiem skata Saeimā, piemirsts iekļaut īpašas labvēlības statusu no kara bēgošajiem ukraiņiem
Desmitiem tūkstošu Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijā dzīvo jau vairākus gadus. Daudzi no paša kara sākuma. Viņi strādā, bērni mācās skolās un apgūst latviešu valodu. Taču joprojām nav skaidrs, kas ar ukraiņiem notiks, kad beigsies viņiem piešķirtais pagaidu aizsardzības statuss. Daļa politiķu un ekspertu brīdina, ka bez šādas stratēģijas integrācija notiek vāji vai nenotiek vispār. Turklāt mūsu valsts, kur demogrāfijas rādītāji gadu no gada pasliktinās, palaiž garām iespēju piesaistīt cilvēkus, kuri jau šobrīd dzīvo un strādā Latvijā.
Ukraiņu māja Rīgā ir vienīgā tāda apmēra vieta Latvijā, kur sapulcēties ukraiņiem, kuri uz Latviju atbēguši no kara plosītās dzimtenes.
Ukraiņu psiholoģe Natālija Urus jau vairākus gadus palīdz cilvēkiem, kuri piedzīvojuši karu, zaudējuši mājas vai tuviniekus. Viņa strādā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, mēģina kopā mazināt stresu. Arī zīmējot un veidojot animācijas filmas.
Latvijā izmantotās ārstniecības metodes piesaistījušas arī ASV pētnieku uzmanību. Amerikāņi pat rīko īpašas apmācības un seminārus, kuros izmanto Latvijā strādājošo ukraiņu speciālistu uzkrātās zināšanas. Jo kā stāsta Natālija – ukraiņu pieredzētais diemžēl ir unikāls – rit jau piektais kara gads un speciālistiem esot vērtīgi novērot kā tik ilgi simtiem un tūkstošiem cilvēku sadzīvo ar stresu un traumām. Jo pilnībā izārstēties no tā bieži nav iespējams. Tā vietā var sniegt īslaicīgu mierinājumu. Un šādā trauksmē dzīvojošajiem ukraiņiem ikviens pārdzīvojums var radīt nevajadzīgu emocionālu spriedzi. Arī neziņa par nākotni Latvijā.
Un jebkurš šāds satraucošs brīdis, piemēram, statusa neatjaunošana, cilvēkos rada trauksmi. Un šāda nestabilitāte nostrādā kā trigeris. Tas lielā mērā ir saistīts ar kara traumu, jo daudzi cilvēki zaudēja visu; daudzi no viņiem šeit Latvijā ir tieši no austrumu reģioniem, un viņi patiešām pazaudēja visu savu dzīvi. Un jebkura šāda nestabilitāte vai nenoteiktība par savu statusu cilvēkos rada lielu trauksmi. Un atkal viņi atgriežas psihologa kabinetā. Jo šajā posmā mēs nevaram runāt par pilnvērtīgas terapijas nodrošināšanu, tikai par atbalsta pasākumiem, jo cilvēki atrodas trauksmes stāvoklī.
Latvijā dzīvojošajiem Ukrainas bēgļiem ir tā sauktais pagaidu aizsardzības statuss. Tas nozīmē, ka viņiem šeit ir atļauts dzīvot un strādāt, bet statusu pagarina uz noteiktu laiku. Tāpēc cilvēki īsti nespēj rēķināties, kur un kā dzīvos. Kur mācīsies viņu bērni. Un tas nemotivē arī apgūt latviešu valodu. Mūziķe Darja Leleko, kura dzīvojusi Ukrainas pilsētā Mikolajivā, stāsta, ka centusies vairākkārt sākt latviešu valodas kursus, bet pārāk lielās slodzes dēļ tā arī mācības nav spējusi pabeigt. Tagad, ja Darjai jāiet uz valsts vai pašvaldību iestādēm kārtot dokumentus, viņa ņem līdzi savu meitu, kura mācās skolā Siguldā un jau tekoši runā latviski.
Es gribu doties mājās. Es neesmu šeit ieradies pēc savas brīvas gribas, kā daudzi domā. Un, lūdzu, nedomājiet, ka mums te visu pasniedz uz sudraba paplātes. Ticiet man, tie, kas to saka, nesaprot, ko viņi runā. Lielākā daļa cilvēku, kuri šeit ieradās, palika bez pajumtes. Bez nekā. Man par laimi joprojām ir kur atgriezties. Bet daudziem nav un viņi grib šeit palikt.
Pētnieki no "Providus" pamanījuši, ka jaunais likums nonāks pretrunā citam – Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumam. Tas paredz, ka pēc pieciem Latvijā nodzīvotiem gadiem ukraiņi, kuri apguvuši valodu un strādā, varētu pretendēt uz pastāvīgo uzturēšanos. Taču jaunais Imigrācijas likums šādu iespēju cilvēkiem ar pagaidu aizsardzības statusu vispār neparedz. Tāpēc var izveidoties situācija, kurā ukraiņi izpilda visas prasības, bet juridiski viņiem pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņemt nav iespējams.
Kas nozīmē, ka pēc būtības nākamajā gadā, kad apritēs pieci gadi kopš daļa no Ukrainas civiliedzīvotājiem uzturas Latvijā, tad teorētiski šīs prasības, kas būtu nepieciešamas, lai saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas ir nepārtraukta uzturēšanās Latvijā, kā arī valodas zināšanas daļa noteikti būs izpildījusi. Un, ja šis Imigrācijas likuma projekts tiktu pieņemts esošajā redakcijā, tas neļautu faktiski saņemt pastāvīgas uzturēšanās tiesības ilgtermiņā.
Saeimā šonedēļ integrācijas komisijā notika asa vārdu apmaiņa starp deputātiem un vairāku ministriju ierēdņiem. Politiķi pārmeta plāna neesamību, vai un kā mēs plānojam ukraiņus iesaistīt mūsu valsts ekonomikā. Deputātu izbrīnu izsauca Iekšlietu ministrijas paziņojums, ka "Providus" pamanīto brāķi nav joprojām izdevies novērst, jo likums uz Saeimu atsūtīts vēl pirms pilna apmēra kara sākuma.
Iekšlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis norāda: "Jā, jaunajā likumā šāda iespēja netika paredzēta. Mēs iesniedzot Saeimā jauno Imigrācijas likumu nezinājām, ka Ukrainā izcelsies karš. Diemžēl šis Imigrācijas likums tika iesniegts vēl 13. Saeimas laikā."
Savukārt Saeimas deputāts Raimonds Bergmanis (AS) saka: "Es neesmu dzirdējis, kur norādīts bija prezentācijā – ne Labklājības, ne Ekonomikas ministrijas ziņojuma, ko mēs gribam? Cik mums ir darbinieku? Kādus mums viņus vajag? Ja viņi šobrīd jau strādā, mēs gribam saglabāt šos 10 tūkstošus strādājošo cilvēku mūsu valstī, vai nē? Nu, tā ir Ekonomikas un Labklājības ministrija, kas, kā es sapratu no prezentācijas, atbild par nodarbinātību."
Ar integrācijas problēmām ikdienā saskaras arī organizācijas, kas strādā ar Ukrainas civiliedzīvotājiem. Bijuši gadījumi, kad negodprātīgi valodas kursu rīkotāji zog ukraiņu datus un iekļauj tos kursu dalībnieku sarakstos, lai tikai iegūtu kompensācijas par apmācību veikšanu. Tas rada problēmas, jo noteikumi ļaujot bezmaksas valodas kursiem pieteikties tikai vienu reizi. Daudziem kursiem esot zema kvalitāte un bieži vien cilvēkiem jāmeklē privātskolotāji.
Darba ir diezgan daudz. Protams, ka atbalsts ir ļoti plašs, nevar pateikt, ka viss ir slikti, nav tā. Bet ir laiks strādāt pie tā, ka ir jāpielāgojas tiešam ilgtermiņa stratēģijai. Lai šie cilvēki nelasītu komentārus par to, kā cik jau var uzturēt ukraiņus. Kāpēc mēs nepalīdzam mūsu sabiedrības grupām, kam ir nepieciešams atbalsts, bet strādājam pie tā, ka tie līdzekļi, kas jau bija iztērēti, kas jau ir piešķirti, tomēr tiktu kvalitatīvi izmantoti un tiešām būtu rezultāts.
Sabiedrības integrācijas fonda direktore atsaucas uz Lietuvas piemēru. Tur, piemēram, pēc diktatora Lukašenko nozagtajām vēlēšanām, izvērsa plašu programmu, kā piesaistīt baltkrievu IT speciālistus. Rezultāts – kaimiņvalsts piedzīvoja fintech uzņēmumu uzrāvienu.
Pagājušajā gadā maijā viesojos Lietuvā. Mums bija konference. Mēs tikāmies Baltijas valstu migrācijas atbalsta sniegšana migrējošiem cilvēkiem, atbildīgās institūcijas, arī ministriju pārstāvji. Un jāsaka tā, ka es ar skaudību klausījos par to, kā strādā mūsu kolēģi Lietuvā. Es es gribētu lielāku konkrētību šeit, arī mūsu valstī.
Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore un pētniece Zane Vārpiņa norāda: "Nākotnē tuvākajos 15 gados ir sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā samazināsies par 220 tūkstošiem, kas ir nepilni 20 procenti no šobrīdējā darbaspēka. Tas ir pēc Eurostat aplēsēm. [Jautājums: Un ko mums tas liek domāt] Tas nozīmē, ka ekonomika un uzņēmumi saskarsies ar principā krīzi darbaspēka jomā."
Arī Valsts prezidents šonedēļ rīkotajā demogrāfijas diskusijā brīdina – Latvijā darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, un valstij būs jāmeklē risinājumi darbaspēka trūkumam. Profesore Zane Vārpiņa saka – Latvijā daudz runā par zemo dzimstību. Bet maz kā saglabāt esošo darba spēku. Uzlabojot veselību, mazinot mirstību un tajā skaitā, piemēram, piesaistīt ukraiņus.
"Ukraiņu iedzīvotāji ir loti, ļoti tuvi mūsu kultūrai, mūsu paradumiem. Viņi ir labi izglītoti, viņi ļoti labi integrējās. Daudzi ir iemācījušies latviešu valodu, lai strādātu. Nu kaut vai piemērs pat tādā līmenī kā ārstiem, kas ir ļoti regulēta profesija. Tas ir ieguvums un neapšaubāms gan Latvijai. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr viņi šeit grib palikt, kamēr viņi negrib atgriezties vai ir iespēja atgriezties. Nu gan arī viņiem pašām ir iespēja strādāt, dzīvot un sevi uzturēt," saka Vārpiņa.
Saeimas komisijā izskanēja arī vēl viens būtisks jautājums – valsts pat īsti nezina, cik no Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem vēlas palikt ilgtermiņā un kādi ir viņu profesionālie profili. Deputāti aicināja valdību beidzot sagatavot skaidru stratēģiju, kurā būtu redzams, kādās nozarēs šos cilvēkus Latvija varētu piesaistīt.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
