Ogrē dzīvojošs ukraiņu pusis caur skolēnu mācību uzņēmumu palīdz skolām kara plosītajā valstī

Pagājušā gada Lāčplēša dienā svinīgo jaunsargu zvērestu nodeva arī Dmitro Ļaskoveckis, kļūdams par pirmo ukraini Latvijas jaunsardzē.

Gandrīz gadu vēlāk satiekam viņu Ogres tehnikumā, kur puisis pabeidzis pirmo kursu, studējot multimediju dizainu. Uz jautājumu, kā pagājis šis laiks viņš neslēpj, ka tas bijis grūtākais gads viņa dzīvē, taču izturēt var. Iespējams tādēļ, ka Dmitro nav sēdējis rokas klēpī salicis un radis veidus kā palīdzēt savai valstij arī esot šeit.

"Pirmais, ko cilvēki redz, kad atnāk pie mums uz tehnikumu, tās ir fotogrāfijas – kā bērni Harkivā mācās kara laikā," viņš saka.

Šī izstāde ir daļa no skolēnu mācību uzņēmuma – Dmitro kopā ar kursa biedriem izveidoja filmu, kur ukraiņu bērni stāsta par pārdzīvoto kara laikā: "Mums ir tradīcija, ka izlaiduma klase pēdējā zvanā dejo valsi un te foto redzams, ka skola ir iznīcināta, bet 12.klases skolēni, neraugoties uz to, ka tobrīd bija gaisa trauksme ieradās sagrautajā skolā un valsi tomēr nodejoja."

Prezentējot filmu dažādos pasākumos, sākās ziedojumu vākšana. "Sākām domāt, kam varētu palīdzēt un izvēlējāmies divas skolas no Harkivas, jo tur bērni arī šogad klātienē mācīties nevarēs, viņi to darīs attālināti un, lai tas būtu iespējams viņiem vajadzīgas planšetes, poverbankas, austiņas. Kopā mēs savācām vairāk nekā 5000 eiro un nopirkām 41 planšeti, austiņas," teic Dmitro.

Par sniegto palīdzību Dmitro saņēmis arī apbalvojumu no Harkivas apgabala kara administrācijas – par patriotismu. Viņš paspējis piedalīties arī Rīgā filmētā ukraiņu režisora filmā un nākammēnes cer to turpināt jau ukraiņu seriālā. Draugu viņam esot vienlīdz daudz kā ukraiņu, tā latviešu vidū, taču skolā ir daudz izaicinājumu, galvenokārt, valodas barjeras dēļ.

Iespēju robežās mums skolotāji cenšas visu tulkot, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Daudzi pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši, ļauj man izmantot, piemēram, google translate, lai materiālus varu iztulkot, bet ir arī skolotāji, kuri to aizliedz un tajos priekšmetos mācīties ir principā neiespējami," viņš saka.

Dmitro Latvijā var uzturēties pateicoties viņa aizbildnim Andrim Juškānam, kurš sākotnēji bažījās vai puisis vispār te spēs iejusties. Lai gan viņam kā aizbildnim esot daudz izaicinājumu sadarboties ar valsts iestādēm, uztraukums par Dmitro iejušanos izrādījies veltīgs.

"Pats Dmitro ir ļoti tāds atvērts, atvērta personība, kurš ļoti strauji iejutās šajā vidē un pat visas manas cerības pārspēja, tieši ar integrāciju, kas saistīts. Skolā ļoti ātri uzņēmās iniciatīvu," norāda Dmitro aizbildnis.

Jautājam mūsu jaunsargam – kā iet ar latviešu valodu? Esot ļoti grūti un, lai gan daudz ko saprot, runāt kautrējas, taču cenšas.

Dmitro ģimene palikusi Ukrainā un gada laikā viņš tur bijis trīsreiz. Mamma un vecmāmiņa dzīvo Harkivā, tēvs – karo frontē. "(TV3: Cik daudz viņš tev stāsta par to, kas notiek frontē?) Neko. Viņš negrib, lai es uztraucos, pat uz jautājumu, kur jūs atrodaties, viņš saka, esam netālu, viss ir labi. Pat tad, kad bija uzlidojums viņa daļai un viņš salauza ribas, mēs to uzzinājām pēc mēneša no viņa biedriem."

"Kad biju decembrī bija ļoti daudz sagrautu ēku. Tagad pilsēta cenšas uzreiz drupas novākt. Laika gaitā tu arī pārstāj baidīties no gaisa trauksmēm. Mamma man vienmēr saka – kā tikai ir pirmais sprādziens uzreiz nāc atpakaļ, bet es atveru durvis un uzreiz sprāgst. Tagad tu atbrauc, ir vai nav trauksme, tu vienalga ej ārā, jo dzīvot nemitīgi patvērumā nav iespējams," teic Dmitro.

Kurp viņu nesīs nākotne – atpakaļ uz Ukrainu vai varbūt paliks tepat Latvijā, Dmitro godīgi saka, ka nezina. Toties viņš pavisam noteikti zina, ka ukraiņi neatkāpsies līdz pat uzvarai: "Mūs var nogalināt, bet ne salauzt. Mēs pirmajās dienās parādījām, ka protam cīnīties, jo kad mums nāca virsū armija, kas ir 30-40 reizes lielākas par mums, manā pilsētā no kaimiņu mājas iznāca sieviete ar Molotova kokteili pret tanku. Es domāju tobrīd visi saprata, ka mūs nesalauzt."